2022. gada jūlijā, salīdzinot ar pērnā gada jūliju, vidējais patēriņa cenu līmenis palielinājās par 21,5%, liecina jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.
Šāds rādītājs ir augstākais, kas ir fiksēts Centrālās statistikas pārvaldes datos par patēriņa cenu pārmaiņām Latvijā kopš 1998. gada. Salīdzinot ar 2015. gadu, patēriņa cenas 2022. gada jūlijā bija par 36,4% augstākas. Precēm cenas pieauga par 39,1%, bet pakalpojumiem - par 27,3%.
Vai tas jau ir vakars uz ezera? Nē. Inflācijas bedrei vēl ir kurp tiekties, ir iespējami arī šaušalīgāki cipari. Kā pareizi norādīja kādreizējais premjers Einars Repše LTV “Panorāmā”, par hiperinflāciju var runāt tad, kad tā pārsniedz 25%. Līdz tam gan vairs nav tālu.
Skatoties uz savu 21,5%, Latvija var pavērties apkārt uz pārējo pasauli, jo sliktas ziņas, ka citiem arī ir grūti, nomierina.
Tradicionālās sāncenses Lietuva un Igaunija rāda gandrīz identiskus inflācijas rādītājus ar Latviju - par mazliet lielākus, ap 22%. Vēl diezgan skarba inflācija ir Bulgārijā - ļoti līdzīga kā pie mums. Vidējā inflācija eirozonā gan nav tik baisa - zem 9%. Bet tas arī purina un krampjo valstu ekonomikas. Lielbritānijā, kas nav eirozona, inflācija šomēnes pārsniegusi 10%, kas nebija pieredzēts pēdējos 40 gados.
Bet visvairāk ir pārsteigusi Turcija, kur konstatēta gandrīz 80% inflācija (79,6%). Tas jau ir pilnīgs ārprāts. Turcija līdz šim bija tāda jauka, mīlīga zeme, kur vācu, krievu un arī latviešu tūristiem bija iespēja sajusties gana bagātiem. Tagad laikam Turcija vairs nebūs vieta, kur izklaidēties par lētu naudu.
Kā to skaidrot, kādi cēloņi, ko darīt?
Ir jāpieņem skaudrā realitāte, ka latvieši un Latvija nevar ieteikt Eiropas Centrālajai bankai pārtraukt mežonīgi drukāt naudu.
Inflācijas cēloņi ir vairāki, bet ir labā ziņa, ka šī nav klasiskā pārprodukcijas krīze, kāds piedāvājuma “burbulis”, kas ar lielu blīkšķi beigās ir pārplīsis. Krīzi ir radījis deficīts, kas ir ļoti labi - tas veicinās attīstību. Bet tas būs nākamībā - tas nebūs uzreiz tagad, un līdz tam vēl jānodzīvo.
Straujais cenu kāpums radās jau pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā - kovidhistērijas rezultātā pārtrūka energoresursu piegāžu ķēdes, pieauga gāzes un naftas pieprasījums. Tas sadārdzināja jebkādas ražošanas procesus, palielināja arī ar mājokli saistīto pakalpojumu cenas.
Vēl ir globāla pārtikas krīze. Jau bez kara Ukrainā tā bija sākusies visādu klimata ķibeļu dēļ - sausums, neraža ASV un Dienvidamerikā un vēl visur kur.
Un tad vēl ir karš Ukrainā, kas jau pavisam šaušalīgi. Ukraina un Krievija līdz karam nodrošināja 25% visas pasaules kviešu eksporta. Tagad Turcijas, Krievijas un Ukrainas sarunās gan ir tā kā nodrošināta Ukrainas graudu vešana eksportam, taču tie apjomi ir niecīgi, ja salīdzina ar agrākajiem gadiem. Tiek eksportēti simti tūkstošu tonnu, bet vajadzētu būt miljoniem.
Šie ir apstākļi, pret kuriem Latvijas Krišjāņa Kariņa (JV) valdībai nav spēju pretoties, taču nevar teikt arī, ka Latvijas valdība būtu bez nekādām iespējām. Diemžēl šī valdība demonstrē pilnīgu mazspēju, noskatās ar nolaistām rokām, kā garām paiet dzīve. Energoresursu jomā ir kolapss - neviens ne par ko nespēj vienoties, bet šķidrās gāzes termināļus un mazas, gaumīgas atomelektrostacijas būvēs igauņi un lietuvieši. Transporta jomā “Latvijas dzelzceļam” vajadzēs subsīdijas daudzu desmitu miljonu apmērā, bet tas jau vēl nav viss - izcilie menedžeri ir noveduši arī Latvijas nacionālo lidsabiedrību pie sabrukumam tuvas robežas. Tur arī vajadzēs simtus miljonu, ja ne vairāk.
Viss, ko valdība spēj, ir mazliet kaut ko gudrot, kā pastimulēt trūkumcietējus ar pabalstiem, dalīt kādu naudiņu, lai uzpirktu pensionārus, kurus gaida uz vēlēšanām 1. oktobrī.
Karš Ukrainā Krišjāņa Kariņa valdībai ir brīnišķa medusmaize un iespēja turpināt arī nākamos četrus gadus ierastajā stilā - visu solīt un iznesties par vienīgajiem īstenajiem patriotiem. Ja nebūtu kara Ukrainā, opozīcija būtu daudz stiprāka un piestādītu valdību veidojošajām partijām rēķinu par kovidsērgas laika neprātīgajiem ierobežojumiem un naudas svaidīšanu bezjēgā. Valdības ministri aizgūtnēm izmanto savus administratīvos resursus, un katru dienu kāds no viņiem uzstājas televīzijā. Neko gudru viņi nepasaka - tikai “blablabla”. Taču tas veicina atpazīstamību. Tikmēr opozīcijai par katru televīzijas sekundi jāmaksā barga nauda, bet KNAB jau monitorē un uzkaita, cik liels būs pārtēriņš, lai uzliktu sodu.
21,5% inflācija maz ko maina un maz krata valdību. Tā varētu būt pat 80% kā Turcijā. To taču var norakstīt uz Ukrainas karu.
