““Amnesty International” ir globāla kustība, kurā ir vairāk nekā 10 miljoni cilvēku, kuri netaisnību uztver personīgi. Mēs aģitējam par pasauli, kurā cilvēktiesības bauda visi. Mūs finansē dalībnieki un tādi cilvēki kā jūs. Mēs esam neatkarīgi no jebkādas politiskās ideoloģijas, ekonomiskām interesēm vai reliģijas. Neviena valdība nav ārpus kontroles. Neviena situācija nav ārpus cerības.
Reti kurš būtu paredzējis, kad mēs sākām, ka spīdzinātāji kļūs par starptautiskiem likumpārkāpējiem. Ka lielākā daļa valstu atcels nāvessodu. Un šķietami neaizskaramiem diktatoriem būs jāatbild par saviem noziegumiem,” sacīts organizācijas “Amnesty International” interneta mājaslapā. Šī organizācija dibināta 1961. gadā un ir devusi tik tiešām lielu ieguldījumu cilvēktiesību aizstāvēšanas jomā daudzviet pasaulē. Taču laiks ir ritējis. Palēnām, pamazām ar “Amnesty International” ir notikušas nelāgas lietas. Pamazām tajā ir ieperinājušies “ķirmji”, kas ir sagrāvuši visu konstrukciju. “Amnesty International” stāsts par sevi un deklarētie mērķi ir pārvērtušies savā pretmetā - kaut kur zudusi ir tās cēlā neatkarība, un arī par finansējumu sāk rasties šaubas. Reti kurš būtu paredzējis...
Pagājušajā nedēļā “Amnesty International” izplatīja paziņojumu, kurā Ukrainai izteikti pārmetumi par civiliedzīvotāju apdraudēšanu, izveidojot militāras pozīcijas dzīvojamos rajonos, tukšās skolās vai pārbūvējot civilās ēkas pilsētu teritorijās par militārām.
Protams, ka Kremļa plašsaziņas līdzekļi uztvēra ziņojumu ar nevaldāmu prieku un bazūnēja no katra televizora, ka ukraiņu “nacisti” izmantojot civilistus kā “dzīvo vairogu”.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis reaģēja uzreiz un apsūdzēja “Amnesty International” amorālā selektivitātē, kas palīdz teroristu valstij, attēlojot upuri un agresoru kā vienu un to pašu un ignorējot agresora rīcību. Zelenskis sacīja, ka nevar būt - pat hipotētiski - nosacījumi, saskaņā ar kuriem jebkurš Krievijas uzbrukums Ukrainai kļūtu attaisnots. Simtiem ukraiņu sociālajos tīklos ievietoja kadrus un stāstus par Krievijas spēku pēdējo sešu mēnešu laikā Ukrainā pastrādātajām zvērībām, norādot uz faktu, ka Krievija, nevis Ukraina nodara kaitējumu civiliedzīvotājiem Ukrainā.
Atbildot uz to, “Amnesty International” ģenerālsekretāre Agnese Kalamāra nevis nokaunējās, bet agresīvi metās tviterot, ka kritika esot “sociālo mediju pūļu un troļļu” uzbrukums “Amnesty International” izmeklēšanai un tā “nekaitēs mūsu objektivitātei un nemainīs faktus”.
Vai ir kaut kādi fakti? Deviņpadsmit gadījumos Ukrainas armija esot rīkojusies tā, ka tas apdraudējis iedzīvotājus.
Var iztēloties, kā “Amnesty International” biedri ar ķiverēm galvās, slēpjoties no bumbām, riskējot ar dzīvību, veic savu izmeklēšanu. Viņi nepamana, kā Krievijas karavīri no tankiem bliež pa daudzstāvu māju Kijivas priekšpilsētā, kā raķetes trāpa Mariupoles dzemdību namam un slimnīcai, kā krievi ar kasešu bumbām pārdesmit minūtēs “notīra” veselu dzīvojamo namu kvartālu Harkivā. Neredz, kā pēc krievu atkāpšanās tiek atrakti masu kapi Bučā un pagrabā atrod nošautus ukraiņus, kuriem sasietas rokas aiz muguras. Cilvēktiesību aizstāvji neko nevaicā ukraiņu nepilngadīgām meitenēm, kuras grupveidā piesmietas, jo organizācijai ir cits, svarīgāks uzdevums - piefiksēt 19 gadījumus, kad Ukrainas armija izvietojusi savas pozīcijas ne pārāk tālu no tukšas skolas. Jo pret Krievijas armiju jāizturas ar sapratni - tai “augstas precizitātes” ieroči ir ražoti padomju laikā un precizitāte nav nekāda precīzā - raķetes lido 100 metru garām mērķim, ja neuzsprāgst jau pašā palaišanas ierīcē.
Īpaši derdzīgā riebekle, Krievijas Ārlietu ministrijas runaspersona Marija Zaharova var gavilēt: “Paldies “Amnesty International”! Labs darbs!” Žēl tikai, ka cilvēktiesību organizācija neapgalvo, ka visos gadījumos, kad Krievijas armija nogalinājusi civiliedzīvotājus, to patiesībā darījuši ukraiņu “banderovieši”. “Amnesty International” vēl ir uz ko tiekties.
“Amnesty International” ignorē jautājumu, ko vispār krievi dara Ukrainā, kāpēc viņi uz turieni ir aizpērušies. Krievi ir okupanti, bet ukraiņi aizstāv savu dzimto zemi - tās ir viņu skolas, slimnīcas, kultūras nami. Kopš 24. februāra Ukrainā ir daļēji vai pavisam sagrautas nevis 19, bet gandrīz 2000 skolas. To var izteikt ar šādu salīdzinājumu: perverss varmāka izvaro sievieti, kura pretojas un mazliet ieskrāpē uzbrucēja vaigu. “Amnesty Inernational” bargi vēršas pret sievieti, apsūdz viņu miesas bojājumu nodarīšanā vīrietim, bet izvarošanas faktu vispār ignorē.
Nav jau tā, ka šāds “Amnesty International” “izmeklējums” būtu pirmais. Arī Latvija ir mulsusi, saskaroties ar šo “cilvēktiesību aizstāvju” ziņojumiem. Kad no Baltkrievijas pāri robežai centās iekļūt migranti no Sīrijas un Irākas, “Amnesty International” apsūdzēja Latviju masveidīgā migrantu spīdzināšanā. Latvijas amatpersonas pat nezināja, ko atbildēt un kā reaģēt, jo pret tik absurdiem meliem nav tā īsti ko sacīt.
Vēl ir tāda dīvainība, ka Alekseju Navaļniju “Amnesty International” ir izsvītrojusi no sava politieslodzīto saraksta. Ja Navaļnijs nav politieslodzītais, tad kurš vispār ir?
Situāciju īpaši bēdīgu dara tas, ka “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja vadītājs ir latvietis Nils Muižnieks. Žurnālistiem, kas turpmāk intervēs Muižnieku vai Kalamāru, diezin vai vairs ir daudz jautājumu. Ja nu vienīgi jautājums, cik konkrēti lielu summu viņi ir saņēmuši no Kremļa. Vai rubļos?
“Amnesty International” no kādreiz cienījamas organizācijas ir pārvērtusies par klaji nopirktu, salauztu, korumpētu kantori, kas izpilda agresorvalsts pasūtījumus. Arī par tādu kā pasaules kreiso liberāļu “midzeni” - nevis neatkarīga no ideoloģijām, bet dīvainajai jauno laiku marksistiska paveida strāvai kalpojoša ir šī organizācija. Tās reputācija ir neglābjami diskreditēta.
Skumji, bet pasaulē ir bijusi un paliek cilvēktiesību problēma, kas ir reāla - nemēdz būt valstu, kurās tās lielākā vai mazākā mērā mēdz tikt aizskartas. Kur būs tāda organizācija, kas ar to nodarbosies? Līdzšinējā organizācija aizstāv necilvēku tiesības.
