Man kaimiņos jau vairāk nekā mēnesi dzīvo ukraiņu bēgles – vecmāmiņa, mamma un divas meitas – Juļa (12) un Vika (3). Vārds pa vārdam esam iedraudzējušies. Dažreiz aizvedu viņas ar auto uz lēto, bet labo preču lielveikalu. Reiz aizvedu arī uz humānās palīdzības centru kādā noliktavā Mārupē, kur viņas sameklēja šādas tādas drēbes, ko vilkt mugurā. Vika, protams, uzreiz metās revidēt rotaļlietas un centās paņemt līdzi vairāk lācīšu un leļļu nekā spēj panest.
Līdz karam ģimene dzīvojusi Čerņihivā. Juļas un Vikas tēvs dienējis Ukrainas Nacionālajā gvardē un apsargājis Černobiļas atomspēkstaciju. Pretoties iebrucējiem nav bijis iespējams bažu dēļ, ka kaujas apstākļos šāviņi var trāpīt reaktorā un var izcelties vēl lielāka katastrofa nekā 1986. gadā. Gvardi bijuši spiesti nolikt ieročus un saņemti gūstā. Kopš tā laika par viņu nav nekādu ziņu. Pēdējā sarunā pa tālruni viņš paguvis pateikt, lai ģimene bēg, kamēr vēl nav par vēlu.
Ģimene steigā pametusi mājas. Pilsētas ielās un uz šosejas bijis panisks, haotisks sastrēgums. Pamalē dzirdams tāds kā pērkons - artilērijas šāvienu troksnis. Ar lielām grūtībām izdevies tikt ārā no pilsētas - īsu brīdi pirms tam, kad uzsprādzis tilts, kuram viņas paguvušas tikt pāri. Pa ceļam redzējušas, kādus postījumus daudzviet nodarījusi Krievijas armija - sagrautas mājas, degošas automašīnas, bumbu bedres uz ceļa. Ģimene nonākusi aiz Kijivas. Tur mammai sākušās sāpes krūtīs. Ārsti konstatējuši, viņai ir ļoti smaga slimība. Kādu laiku viņai nācies pagaidīt, lai uzzinātu, kura valsts viņu ņems pretī, lai ārstētu. Tā bijusi Latvija. Brīvprātīgie - kāds rīdzinieks un jelgavnieks - ar mikroautobusu atgādājuši viņas uz Rīgu.
Par spīti diezgan jau nu bēdīgajam stāstam, mamma un vecmāmiņa joko un saulaini smaida. Un nemitīgi cenšas mani piebarot ar ukraiņu virtuves gardumiem. Reiz visi kopā arī ar citiem kaimiņiem sētā uz uguns lielā katlā vārījām boršču. Pie manis bija atbraucis ciemos sens draugs Džons no Londonas, un mēs pagādājām gaļu, bet ukrainietes atnesa bietes, kāpostus, kartupeļus, sīpolus un visu pārējo. Borščs izdevās izcili garšīgs. Arī anglis, kurš nav radis pie Austrumeiropas virtuves, ēda un slavēja.
Pagājušajā ceturtdienā viņas mani palūdza aizvest uz humānās palīdzības vietu Daugavgrīvas ielā 1, kas ir Luteriskās baznīcas Diakonijas centrs. Ukraiņi ir digitāli apkalti un savā starpā sazinās internetā, tāpēc viņas zināja, ka tur saņems kādu nebūt humāno palīdzību pārtikas produktu un drēbju veidā. Tagad jau viņas kaut cik ir iekārtojušās, bet uz Latviju bija atbraukušas tikai ar to, kas mugurā, un vienu lielu somu.
Diakonijas centra sētā pulcējās paprāvs skaits ļaužu - pārsvarā sievietes un bērni. Bija arī kāds jauns puisis ar ieģipsētu roku. Droši vien traumu viņš bija guvis ne jau Rīgā, krītot no skrejriteņa. Cilvēki pārcilāja un apskatīja apģērbus, meklējot, vai nav kas noderīgs. Uzrādot Ukrainas pasi, cilvēki saņēma pārtikas paciņas, kurās bija desa, sviests, tēja un vēl kaut kas. Bija arī īpašas paciņas bērniem, kurās bija sula un saldumi. Cilvēki čaloja, priecājās sastapt draugus, iepazinās cits ar citu. Manas kaimiņienes atveda atpakaļ divus maisiņus ar drēbēm, jo mājās bija konstatējušas, ka laikam tās nederēs, bet varbūt var noderēt citiem. Vēl bija galds ar traukiem, bet par tiem nebija lielas intereses - ar traukiem laikam cilvēki jau ir apgādājušies. Varēja dabūt arī siltu tēju, kafiju un cepumus. Brīvprātīgās, kas darbojās ar paciņu dalīšanu, sacīja, ka drēbes ir tās, ko vietējie ir atnesuši - mazlietotas. Vēl ir saziedota nauda, par kuru nopirkta pārtika. Pārtikas pirkumiem lietota arī kāda nauda no kristīga Somijas fonda. Manas kaimiņienes necik ilgi nekavējās - izstāvēja rindu, kurā tiem, kam ir bērni, bija priekšroka, un pēc pārdesmit minūtēm nāca atpakaļ uz automašīnu, lai dotos mājās.
Mājas? Mājas Rīgā tagad viņām ir īrētā dzīvoklī. Ir arī tās mājas - īstās, kas Čerņihivā. Sazvanoties ar draugiem, kas palikuši dzimtenē, uzzinājušas, ka viņu māja joprojām ir vesela. Bet pavisam netālu dažas citas nodegušas līdz pamatiem. Arī Čerņihiva ir cietusi no apšaudēm. Viņas joprojām cer atgriezties. Nav gan zināms, kad. Vispirms mammai jāpabeidz ķīmijterapijas kurss. Vecmāmiņa vēl ir spēka gados, taču pagaidām vēl nav atrasts bērnudārzs mazajai meitai. Tiklīdz tas izdosies, viņa ir apņēmības pilna atrast darbu. Viņai ir medicīnas māsas diploms, bet tas palicis mājās plaukta, jo steigā aizmirsies to paņemt līdzi.
Vecākā meita Juļa jau mazliet prot angliski, un ir doma, ka mācīsies Rīgas Angļu ģimnāzijā. Skaidrs, ka, ja viņa nonāks latviskā vidē, nepaies necik ilgi, kad viņas latviešu valoda skanēs kā ūdens avotā. Kad mēs posāmies doties uz humānās palīdzības centru, viņa aizsteidzās uz vingrošanas sporta pulciņu. Juļai patīk arī daudzi citi sporta veidi - nupat sākusi apgūt pirmās skeitošanas iemaņas.
Bet par visu ir bažas. Nav saprotams, kas būs rudenī. Mājā visos citos dzīvokļos ir malkas apkure, bet viņām tās nav, un apkurei paredzētas elektriskas ierīces. Taču elektrības cenas solās būt vēl augstākas nekā pašlaik. Viņas apzinās, ka tie pabalsti, kurus saņem pašlaik, pēc kādiem mēnešiem var sarukt vai to var nebūt vairs nemaz. Tā valsts, pašvaldības un sabiedrisko organizāciju palīdzība, kuru viņas ir saņēmušas, vismaz līdz šim ir bijusi visnotaļ laba - par to sievietes izsakās atzinīgi. Viņas gan ievērojušas, ka vienā no palīdzības centriem, ko apmeklējušas pirms kāda laika, sākotnēji lielās kaudzes ar visu veidu apaviem, uzvalkiem un jakām saruka, bet pēc tam centrs aizvērās. Bet ir jau arī citi centri.
Ģimenei vēl ir kādi strauji rūkoši uzkrājumi un Ukrainas komercbankas bankas karte, ar kuru iepirkties Latvijā ir ļoti neizdevīgi augsto valūtas konvertācijas procentu dēļ.
Vienai no meitenēm pieraksts uz zobu daktera konsultāciju esot tikai pēc nedēļas. Viņas brīnās, ka tik ilgi jāgaida. Man gan šķiet, ka viņām ir neticami paveicies iesprukt kādā logā, jo Latvijai “normāli” šāda konsultācija būtu oktobrī vai labākajā gadījumā septembrī.
Mazā Vika mani ir iesaukusi par “ģaģa Maris” (“tēvocis Māris”). Burvīgs bērns. Esmu mēģinājis viņu nofotografēt, taču, tiklīdz viņa redz, ka to daru, sataisa “modeles” grimasi un pozu, un no dabiskas bildes nekas nesanāk.
Krievijas propagandisti ir iepotējuši savā tautā naidu pret ukraiņiem. Naids ir par to, ka Ukraina gadu no gada, kuļoties cauri grūtībām, sāka dzīvot labāk nekā Krievija. Tāpēc Ukrainu vajag “denacificēt” - nedrīkst pieļaut, lai viņi dzīvo tīrā, sakārtotā vidē kā Eiropā un radinās pie smalkām manierēm! Jo uz poda obligāti jākāpj ar kājām, kā tas ir pieņemts “krievu pasaulē”!
Vikas ģimenei lietas sāka sakārtoties - bija darbs, iedzīve, nākotnes plāni, taču 24. februāra naktī tie sabruka. Tāpat kā miljoni citu ukraiņu, arī šī ģimene ir spiesta klīst pa Eiropu un būt atkarīga no vietējās varas un vietējo iedzīvotāju labvēlības.
Tas gan ir tikai pirmajā laikā. Redzams, ka šī ģimene atgriezīsies Ukrainā, ja tas būs iespējams. Ja ne, tad tā vai nu paliks Latvijā, vai dosies kurp citur, taču pratīs iekārtoties. Ukrainietes ir stipras.
Mazās meitenes ir novietojušas uz palodzes rotaļlietu suni un divus balonus Ukrainas karoga krāsā - vienu zilu, otru dzeltenu. Suns raugās ārā pa logu un sargā māju. “Rrrr!” saka suns. “Ja šurp nāks orki, es viņiem kodīšu! Es esmu lepns un brīvs ukraiņu suns!”
