Lai varas politika ar propagandas līdzekļiem sasniegtu maksimālu efektu, nepieciešama cenzūra – nacistiskajā Vācijā līdz 2. pasaules kara sākumam tika ieviesta absolūta cenzūra, novācot no ceļa ikvienu, kurš atļāvās kaut ko iebilst.
Krievijā cenzūra vēl nav tik nospiedoša, taču jau tuvojas tam - tiek pieņemti aizvien jauni pret vārda brīvību vērsti likumi. Kāds skolotājs notiesāts uz septiņiem gadiem cietumā par to, ka nodēvējis “speciālo militāro operāciju” par karu.
“Neatkarīgā” jau ieskicēja svarīgākos propagandas likumus un metodes. Rakstu lasiet šeit.
Tā arī ir viena no klasiskām propagandas metodēm - saukt melnu par baltu, “privatizēt” un kā cimdus uz otru pusi izgriezt vārdus un jēdzienus. Karš netiek saukts par karu, Lisičanskas nobombardēšana un tās krāsmatu okupācija tiek saukta par “atbrīvošanu”. Ukrainas prezidents, parlaments un valdība tiek apzīmēti kā “Kijevas hunta” un “nacisti”, lai gan Putinam vajadzētu ielūkoties spogulī, kur viņš redzētu, kā izskatās īsts nacists. Vispār jau vēstures “spirāles apļu” un līdzību ar Hitlera Vāciju Putina Krievijai un šodienas situācijai ir pārpārēm. Kremļa ideologi jo bieži mēdz izteikties tā, ka tos varētu noturēt par Gēbelsa vai Hitlera citātiem. 2. pasaules kara laikā vācu avīzēs bija virsraksti “Poļi bombardē Varšavu”. Tieši tādā pašā veidā pašlaik katru savu noziegumu Bučā, Irpiņā vai Mariupolē krievu mediji un oficiālās amatpersonas noveļ uz ukraiņiem. Pārsteidzoši līdzīga ir situācija ar Kaļiņingradas anklāvu. Tieši tādiem pašiem vārdiem, kā pašlaik Krievija pret Lietuvu, nacistiskā Vācija pamatoja savas pretenzijas par Gdaņsku pret Poliju.
Tieši tāpat, kā tagad par flotes flagmaņa “Maskava” nogrimšanu, arī vācu prese 1939. gada decembrī sākumā meloja, ka kaujā pie Platas upes Argentīnā kreiseris “Admiral Graf Spee” cietis tikai nelielus bojājumus. Bet bojājumi bija pamatīgi, situācija pēc kaujas bija bezcerīga, un vācu flotes virsnieks Hanss Langsdorfs bija spiests to nolaist dibenā.
Krievijas propagandā vērojams tāds kā “politisks mazohisms”, kas plūstoši pāriet sadismā. To Krievija ir nošpikojusi no Vācijas. Hitlera darbā “Mana cīņa” viens no galvenajiem motīviem ir netaisnīgais Versaļas līgums, kura rezultātā Vācija tika pazemota. Vāciju viņš zīmēja naidīgu spēku ielenkumā, pie viena visās nelaimēs vainojot ebrejus. Tāpēc Vācijai jāceļas no drupām, jāatgūst varenība un jāizveido Trešais reihs.
Putins ļoti līdzīgā veidā nosauca PSRS sabrukšanu par “lielāko ģeopolitisko katastrofu”, un propaganda sākumā kultivēja krievos sajūtu par milzu pārestību, par atrašanos ielenkumā, par pazemojumu. Tāpēc Krievijai jāpieceļas kājās no ceļiem, jāuzvar sapuvušie Rietumi un jāizveido “Krievu pasaule”. Šajā gadījumā pie visām nelaimēm vainīgi ir ukraiņi.
Propaganda ir bijusi vienmēr un visos laikos - jau antīkajā senatnē. Vārds “propaganda” pirmo reizi fiksēts1622. gadā pāvesta Gregora darbā “Ticības izplatības kongregācija”. Propagandas metodes savstarpējos karos nesmādēja ne katoļi, ne protestanti. 20. gadsimtā propaganda kalpoja kā ierocis boļševiku apvērsumam, Ļeņinam un Staļinam. Propagandu līdz pat pilnībai izkopa Hitlers un Gēbelss. Taču šo masu slepkavu rīcībā bija tikai prese, plakāti, aģitācija sapulcēs, radio un kino. Kremļa ieroči šodien ir vēl niknāki - klāt nākusi televīzija un digitālie rīki. Tēlaini izsakoties, pasaku Ivanuška Duračoks jāja uz krāsns, bet tagad viņš ir jājis ar televizoru un nobraucis līdz karam. Krievija savā hibrīduzbrukumā civilizētajai pasaulei iegulda milzīgus resursus, bet ir bijuši arī gadījumi, kad masu slepkavības notiek par pavisam pieticīgiem līdzekļiem.
“Radio Télévision Libre des Mille Collines” bija Ruandas radiostacija, kas raidīja no 1993. gada 8. jūlija līdz 1994. gada 31. jūlijam. Tai bija nozīmīga loma Ruandas genocīda izraisīšanā, kas notika no 1994. gada aprīļa līdz jūlijam. Daži radiodīdžeji skubināja, iedvesmoja un visādos veidos, tieši vai caur eifēmismiem, bieži atkārtoja, ka hutiem jāiet slepkavot tutsi tauta. Briesmīgs spēks ir mazam radioaparātam, kurā skan naida vārdi!
Līdzīgi “panākumi” tagad redzami Krievijā. Agrāk vai vēlāk, līdzīgi kā Vācijā denacifikācija, Krievijā notiks deputinizācija. Diemžēl nav pamata domāt, ka tā notiks uzreiz. Cilvēka psihe ir tā iekārtota, ka viņam ir ļoti grūti atzīt, ka viņa iepriekšējais pasaules uzskats ir bijis maldīgs - ka viņš bijis dumjš un ļauns vienlaikus. Tiem, kas turpina atbalstīt “speciālo militāro operāciju”, galvā jānotiek būtiskām pārmaiņām. Konfrontācija ar realitāti var nebūt vienkārša, un Kremļa fani iedarbinās psihiskās aizsardzības mehānismus, cenšoties izstumt faktus no atmiņas. Šoks par uzzināto - depresija - agresija - noliegums. Tad atkal no jauna viss tas pats, līdz beidzot notiks atzīšana (ja notiks). Līdzīgi kā sabiedrotie veda vāciešus uz koncentrācijas nometnēm skatīties, kas tur pastrādāts, arī Krievijas iedzīvotājus vajadzēs vest ar autobusiem uz Harkivu vai Mariupoli, lai viņi beidzot sāk aptvert notikušo. Uz turieni derētu vest arī kara atbalstītājus no Latvijas un citām valstīm. Esmu sastapis ne vienu vien Latvijas iedzīvotāju, starp kuriem ir ne tikai krievu etniskās grupas pārstāvji un ar kuriem nekāda saruna nesanāk. Viņi turpina atbalstīt “speciālo operāciju” un turēties pie dogmām kā suņi, kas atgriežas pie saviem vēmekļiem.
Kad Krievijas sabiedrības vairākums sapratīs, ka karš Ukrainā ir pašu gribēts un pašu atbalstīts, tai nāksies kolektīvi justies vainīgai par ukraiņu slepkavošanu, kas, vērtējot gan pēc tiesiskiem, gan pēc morāles kritērijiem, ir noziegums.
