Naida televizors, kas noveda līdz karam [1.daļa]

© Depositphotos.com

Analizējot Kremļa izteikumus un darbības, bija nojaušams, ka viss velk uz karu. Taču cilvēkam raksturīga vēlmju domāšana – ka varbūt tik traki nebūs, ka varbūt Putins joko un blefo. Taču izrādījās, ka joku nav.

Kā tas tā varēja atgadīties, ka 21. gadsimta 22. gada 24. februārī Eiropas vidū notiek šokējošs vājprāts - tiek nogalināti bērni, sievietes, sirmgalvji, tiek sagrautas skolas, slimnīcas, rūpnīcas? Bet tikmēr vairākums Krievijas iedzīvotāju turpina kvēli atbalstīt Putinu.

Diemžēl politiskie procesi Krievijā pamazām, palēnām ir veidojušies tādi, kā ir tagad. Vēl pirms desmit gadiem Krievija skaitījās NATO partneris, ir bijuši brīži, kad Rietumos šķita, ka varbūt iespējams kaut kas pozitīvs un šī valsts pagriezīsies demokrātijas, tiesiskuma virzienā. Taču nekas nav sanācis - Putina varas vertikāle un to atbalstošie propagandisti soli pa solim, ar katru dienu aizvien agresīvāk, melīgāk un intensīvāk ir uzkultivējuši baismīgu mītu kompleksu par it kā apdraudējumu no Eiropas Savienības, ASV un NATO puses, par neesošiem nacistiem un narkomāniem Ukrainā, par savu garīgumu, varenību un izredzētību. Šo murgu ietvarā arī Latvija Krievijai ir naidīga valsts. Šo murgu ietvarā Ukrainas vispār nav - tā skaitās neizdevusies valsts, tai nav savas kultūras, un pat ukraiņu valoda ir tikai krievu valodas dialekts.

Šos murgus izdomā ne jau kādi neandertālieši. Kremli apkalpojošie ideologi un propagandisti ir ļoti izglītoti, daudz lasījuši un talantīgi. Tikai šis talants tiek lietots nelietīgi. Pazīstamākie krievu televīzijas propagandas raidījumu vadītāji Kiseļovs un Solovjovs savulaik bija daudzsološi, jauni žurnālisti, Skabejeva bija strādīga reportiere, kura centās radīt asus sižetus. Taču alkas pēc popularitātes un komforta, ļoti liela nauda un sirdsapziņas trūkums ir viņus padarījusi par tādiem monstriem, kādi viņi ir pašlaik. Tas, ko “kolektīvais Kremlis” un Krievijas mediji dara, ir propaganda, pieturoties pie visnotaļ klasiskiem propagandas pamatlikumiem - vienkāršošana, izķēmošana, sajaukšana, vienprātība un atkārtošana.

Vienkāršošana - tā ir visu cilvēku vienkāršota iedalīšana “savējos” un “svešajos”, “labajos” un “ļaunajos”, Krieviju, Putinu un krievus, protams, iedalot pie “labajiem”.

Izķēmošana ir oponentu diskreditēšana ar apsaukāšanās, ar birku piekarināšanas, kariķēšanas, izmēdīšanas metodēm.

Sajaukšana ir manipulācijas ar mērķauditorijas uzskatiem tā, lai sasniegtu savus mērķus - sagrozot faktus, izraujot faktus no konteksta, īstenības aizstāšana ar verbālām konstrukcijām, kas īstenību neatspoguļo, manipulācijas ar cēloņiem un sekām, vēstures viltošana ar pseidovēsturiskiem pētījumiem, romāniem un filmām.

Vienprātības likums ir pasniegt savu redzes viedokli tā, it kā tas būtu vienprātīgs visu pareizi domājošo cilvēku viedoklis. Tos, kas vēl nedomā pareizi, pārdabū vēlamajā pusē, izmantojot sabiedrībā plaši pazīstamus viedokļa veidotājus - aktierus, dziedātājus, sportistus, māksliniekus, literātus.

Cilvēks ir sabiedriska būtne un “bara dzīvnieks”. Ja viņš redz, ka visapkārt visi domā vienādi, arī viņš neviļus “pavelkas līdzi”, pat ja sākumā viņam šķiet, ka visi ir sajukuši prātā.

Un vēl propaganda nevar iztikt bez saskanīgas atkārtošanas - tā, lai “no katra gludekļa” atkal un atkal skan viens un tas pats. Mūsdienās Rietumos milzu nozīme ir interneta sociālajiem tīkliem. Arī Krievijā tos lieto, taču Krievijas īpatnība ir tāda, ka pats galvenais smadzeņu masāžas ierocis joprojām ir vecmodīgais televizors - tur joprojām 140 miljonu iedzīvotāju smeļas “pareizo patiesību”.

Rezultāts tagad ir tāds, ka Krievijas sabiedrībai ir iepotēts naids pret Ukrainu un Rietumiem, tai smadzenes ir tā izskalotas, ka, pat ja tā internetā redz, kādu postu nodarījusi Krievijas armija, viņi tam netic un uzskata tos par “feikiem”, kas nofilmēti Vašingtonā.

Arī Rietumos un tajā skaitā Latvijā ir propaganda un tās “maigās māsas” - pārliecināšana un reklāma. Taču Latvijā pastāv daudz partiju, daudz ekonomisko grupējumu, vairāki informatīvie “burbuļi”. Partijas, ekonomiskie grupējumi un sabiedriskas kustības savā starpā cīnās, nereti liekot lietā propagandas metodes. Taču Latvijā nav tādas cenzūras un naida propagandas kā Krievijā. To nevar pat salīdzināt ar kriminālo brutalitāti, līdz kādai pašlaik ir nonākusi propaganda, cenzūra un represijas Krievijā.

Svarīgākais