Vācija nav lēta zeme – tur ir lielas algas un attiecīgi arī cenas dažādiem pakalpojumiem un precēm ir lielas. Vācija ir ļoti atkarīga no Krievijas energoresursiem, tāpēc nevar uzreiz tagad saraut visas attiecības ar šo šausmuzemi, taču pamazām šī problēma tiek risināta un tiks atrisināta. Vācijā, tāpat kā visur citur, ir ekonomikas ķibele – maijā inflācija ir sasniegusi 7,9%.
Šādos apstākļos gudri būtu taupīt, noskatīties, kā ceļas cenas, prātot, kā palīdzēt vistrūcīgākajiem ļaužiem, un rīkoties tamlīdzīgā gļēvi nekādā garā. Taču Vācija iet pret straumi - uz paradoksu. It kā pretēji loģikai Vācijas iedzīvotājiem turpmākos trīs mēnešus būs pieejama sabiedriskā transporta karte par deviņiem eiro mēnesī, lai palīdzētu pārdzīvot augstas inflācijas periodu. Deviņi eiro Vācijā ir gandrīz par velti. Tā nav vienas dienas biļete, bet biļete mēnesim!
Mēneškarte, kas ir spēkā no trešdienas, 1. jūnija, un būs spēkā līdz augusta beigām, ļaus valstī bez papildu maksas braukt ar autobusu, metro un vilcienu, izņemot starppilsētu vilcienus, bet ieskaitot reģionālos vilcienus. Deviņu eiro mēneškarti ir iegādājušies jau gandrīz desmit miljoni vāciešu, bet tūlīt būs jau daudz vairāk.
Vācijas valdība transporta tēriņus iedzīvotājiem un uzņēmumiem vēlas samazināt, pazeminot degvielas nodokļa likmi. Uz trim mēnešiem tā samazināta līdz ES minimālajam līmenim, naudas izteiksmē panākot benzīna litra cenas samazinājumu par aptuveni 30 centiem un dīzeļdegvielai - par 14. Panākts, ka degvielu Vācijā atkal var iegādāties par nepilniem diviem eiro litrā. Tas ir apmēram tāpat kā Latvijā, kur ekonomika atšķiras, cenas atšķiras, bet visvairāk atšķiras algas...
Vācijas valdības ideja ir vairāki mērķi. Vispirms tiek piedāvāta alternatīva - šovasar nepirkt dārgo degvielu, bet auto vietā izmantot sabiedrisko transportu. Daudzas sūdzības par dārgo degvielu tiks noņemtas no darba kārtības.
Otrkārt. Tas ir veids, lai apmācītu iedzīvotājus izvēlēties ekoloģiskāku pārvietošanās veidu. Reģionālie “bāņi” brauks tik un tā - tukši vai pustukši, bet tagad tie būs pilni un proporcionāli būs mazāks degvielas patēriņš un mazāks izmešu apjoms.
Treškārt, tas ir pamudinājums tiem, kas kovida laikā iekapsulējās savā mājoklī, mainīt uzvedību. Lai cilvēki pārtrauc sēdēt tīklos savās mājās, lai notiek braukāšana, rosība, ekonomiska darbība. Lai notiek iekšzemes tūrisms. Tā ir viena ļoti nozīmīga nozare, kas dod ienākumus restorānu un viesnīcu biznesam. Vācietis no Frankfurtes aizbrauc uz Hamburgu un tur atbalsta vietējo ekonomiku. Tāpat vācietis no Hamburgas brauc uz Frankfurti un dara to pašu.
Latvijas problēma ir diezgan analoģiska. Tikai tā vietā, lai atbalstītu sabiedrisko transportu, Krišjāņa Kariņa valdība izvēlējās atbalstīt superdārgo elektromobiļu iegādi. Turklāt Latvijā kopš seniem aizlaikiem ir bijusi modē hiperkonservatīva finanšu politika. Savulaik bija finanšu ministrs, Latvijas Bankas prezidents, premjers Einars Repše, kurš visos savos amatos un vienmēr piekopa ekstrēmi konservatīvu fiskālo politiku, neparko neiesaistoties tādās lietās, kas būtu manipulācijas ar lata kursu un centieniem no tā iegūt ko Latvijas valstij. Tāds pats ir arī tagadējais finanšu ministrs Jānis Reirs (JV), kurš ne eirocentu nevēlas palaist brīvākā lidojumā. To var saprast, taču vai tas ir pareizākais risinājums?
Projicējot Vāciju uz Latvijas situāciju, nevajadzētu nemaz Finanšu ministrijas iesaisti. Tur vajadzētu Satiksmes ministrijas, Rīgas domes un citu pašvaldību sadarbību, lai cilvēki pa Latviju var braukāt lētāk. No tā celtos vietējais, iekšzemes tūrisms.
Taču ir maz cerību, ka mūsu valdošā vara spēj izdomāt kādus paradoksālus, pret straumi vērstus gājienus. Visticamāk, šī vasara tiks nodzīvota ar tām pašām aizvien augstākām degvielas cenām, kādas ir, ar tām pašām transporta biļetēm, kādas ir, un ar to pašu sēdēšanu mājās un nekustēšanos, kāda jau ir.
