Valdības koalīcija beidzot konceptuāli vienojusies par risinājumu, kas atļautu tirgotājiem pārdot degvielu bez biopiedevas, pirmdien pēc valdību veidojošo politisko spēku sadarbības sanāksmes ziņu aģentūrai LETA pastāstīja Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Indriksone.
Šāda iespēja tirgotājiem būtu paredzēta noteiktā termiņā - no šā gada 1. jūlija līdz 2023. gada beigām.
Indriksone pauda, ka tas varētu samazināt degvielas cenu par 12 līdz 14 centiem litrā.
Vienlaikus degvielu varēs turpināt tirgot arī ar biopiedevu.
Lai šo ieceri īstenotu, vēl jāsaņem skaidra atbilde no Eiropas Komisijas par iespējām uz laiku apturēt vides prasību ievērošanu šajā jautājumā.
Pēc Indriksones sacītā, iepriekš gan Eiropas Komisija ir publicējusi informāciju, kas kā galveno prioritāti šajos apstākļos izceļ pārtikas nodrošināšanu cilvēkiem, ar ko var rasties problēmas cenu sadārdzinājuma dēļ.
Prasība par obligātu biodegvielas piejaukumu dīzeļdegvielai, kas sadārdzina degvielu, stājās spēkā šogad 1. aprīlī. Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Edijs Šaicāns iepriekš skaidrojis, ka kopumā degvielas izmaksas mazumtirdzniecības gala cenā veido 40%. Biodegvielas pieaugums indikatīvi cenā veido desmit līdz 12 centus litrā, kas ir 5-6% no cenas.
Cepuri nost Krišjāņa Kariņa (JV) valdības koalīcijai! Nav pagājuši ne trīs mēneši kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā; nav pagājuši ne trīs gadi, kopš pasaulē ir degvielas krīze, un, lūk, valdošā koalīcija jau ir pamanījusi, ka kaut kas laikam nav īsti labi ar degvielas cenām! Necik sen premjers Krišjānis Kariņš vēl stingrā balsī noliedza iespēju, ka degvielas cenas varētu tikt samazinātas mākslīgi. Bet tagad koalīciju ir piemeklējusi piepeša atklāsme, tāds kā vieduma sprādziens!
Valdošajiem politiķiem nākas atzīt, ka degvielas cenu nevajag pazemināt mākslīgi, bet vajag izņemt no tās ārā mākslīgo paaugstinājumu, kas rodas no prasības piejaukt tai degvielai biopiedevu.
Nav ne vainas “zaļajam kursam” un CO2 izmešu samazināšanai, ja tas nesadārdzina enerģētiku, taču pašlaik pasaulē notiek ļoti nepatīkamas lietas - ir ne tikai karš Ukrainā, bet sausuma dēļ būs švaka graudu raža ASV agrārajos štatos. Vēl, lai nelaimju nešķistu par maz, arī no Dienvidamerikas nebūs tikpat lielu augu eļļas piegāžu kā citus gadus, jo arī tur raža nav bijusi diez cik laba. Te ir runa par draudošu pasaules pārtikas krīzi, kuras apstākļos kaut kā neskan vairs labi biodegvielas liešana klāt dīzelim.
Biodegvielu ražo ne tikai no atkritumiem. To ražo no rapšu eļļas, no rudziem un citu graudu biomasas. Pārtikas krīzes laikā, kad daudzviet pasaulē draud īsts bads, liet automašīnu bākās rapšu un rudzu degvielu sāk kļūt amorāli. Turklāt arī valstu ekonomikām tas jau vairs nav diez cik rentabls prāta darbs - kamēr dīzelis maksāja eiro litrā, bet augu eļļa kādus 80 centus, vēl varēja kaut kā māžoties un atbalstīt eļļas ražotājus. Ja dīzelis maksā divus, bet augu eļļa četrus eiro, tad tas jau kļūst par nejēdzību. Visticamāk un cerams, ka no Eiropas Komisijas atnāks ne tikai signāli, bet arī pavisam skaidra, tik skaidra, ka nepārprotama, atbilde, ka “zaļais kurss” dažos tā aspektos ir parevidējams un bez tik dāsnas biopiedavas var arī iztikt. Bez šādas Eirokomisijas atļaujas Latvija neuzdrošinās neko pasākt, un, ja no Briseles atnāktu prasība kurināt termoelektrostacijas ar baltmaizi, arī šāda prasība tiktu izpildīta. Tomēr jau pats fakts, ka valdību veidojošā koalīcija ir konceptuāli vienojusies par degvielas cenas samazināšanu ar biodegvielas piedevas atcelšanas metodi, ir visnotaļ pozitīvs. Labāk vēlāk nekā nekad.
Šī metode gan nav vienīgā, kā varētu mīkstināt degvielas, energoresursu un pārtikas krīzes triecienus pa valsts ekonomiku un cilvēkiem. Vēl ir iespēja samazināt uz laiku akcīzes nodokli degvielai. Var pat uz laiku noteikt fiksētus degvielas cenas griestus, kā tas ir darīts dažās Eiropas Savienības valstīs, taču tas nemūžam neies cauri Latvijā, kur valdība par šādu variantu pat iedomāties nevar. Jo nedrīkst darīt tik gauži degvielas tirgotāju kartelim.
Valdība tās finanšu ministra Jāņa Reira (JV) personā uzskata, ka akcīzes nodokļa samazināšana būtu pārāk liels caurums budžetam. Sak, valdība labāk zinās, kā un kam kādu atbalstu sniegt - mērķētu un vajadzīgu. Taču neizskatās, ka valdība būtu rūpīga valsts naudas taupītāja - tā paša “zaļā kursa” ietvaros valdība VARAM ministra Artūra Toma Pleša personā ar vieglu roku šķaida valsts naudu, subsidējot bagātnieku elektroautomašīnu iegādi. Pirmā laimīgā 4000 eiro ietaupītāja ir televīzijas, radio un kāzu pasākumu dīva Baiba Sipeniece-Gavare.
Diezin vai tomēr valdošās partijas var turēt aizdomās par to, ka tās grib cilvēkus nomērdēt badā un nākamziem nosaldēt. Premjers un ministri nav tik ļauni cilvēki. Turklāt nāk vēlēšanas, kad vajag kādus nebūt žestus, ka iedzīvotāji netiek aizmirsti.
Pensionāri jau sacerējās, ka dabūs kādu naudiņu vienreizēja pabalsta veidā - varbūt pat 200 eiro. Taču jaunākās atziņas no Ministru kabineta skan tādas, ka tagad uzreiz maijā nebūs. Varbūt būs kaut kad vēlāk, varbūt gada beigās vai kad. Varbūt tieši pirms vēlēšanām. Tas saprotami - izdalīt katram trūcīgajam pensionāram naudu tagad būtu maz jēgas, jo līdz oktobrim šī nauda tautai aizmirsīsies un pensionāri gribēs atkal. Varbūt tā ir arī prātīgāk, nedot tagad, bet tad, kad ūdens smelsies jau mutē un nebūs ko ēst.
Opozīcijas partijas jau sen skubina samazināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) pārtikai. Latvijā ir viens no augstākajiem PVN pārtikai Eiropas Savienībā. PVN samazināšana vai pat atcelšana uz laiku arī ir viena no metodēm, kā amortizēt cenu triecienu. PVN jautājums beidzot drīz būs arī koalīcijas darba kārtībā. Taču arī te priekšā ir finanšu ministra Reira skepse par budžeta ieņēmumu samazināšanos. Vēl tiks iztaujāts zemkopības ministrs Kaspars Gerhards (NA). Teorētiski pastāv iespēja, ka valdība varētu izvilkt no papīrgroza kādu opozīcijas ierosinātu likuma grozījumu, mazliet to pārveidot un tad iesniegt kā savu. Taču līdz tam vēl ceļa gabaliņš ejams - vēl būs šāda soļa menedžēšana mežģījot un pinoties. Latvijas valdība visu dara kājminamas drezīnas ātrumā, palaikam spiežot uz bremzēm, atpaliekot ar lēmumiem no citiem Eiropas Savienības un Baltijas kaimiņiem. Nebūtu korekti teikt, ka valdība neko nav spējusi un nespēj, taču mazspējīgi tas ir.
