Bijusī izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska TV24 raidījumā “Preses klubs” pauda satraukumu, ka ne tikai mazākumtautību skolās, bet arī latviešu skolās nedzird, ka notiktu izskaidrojošais darbs.
Ļoti maz esot tādu skolotāju un skolu vadību, kas mēģinātu šajā brīdī skaidrot notikumus, nevis klusēt un izlikties, ka Latviju tas neskar.
“Tāpēc es visu laiku atgriežos pie ļoti elementāras padomju laika tradīcijas - politinformācijas,” iesaka Šuplinska.
No padomju laikiem viņa atminas, ka tā bija nodarbība skolās, kas vienreiz nedēļā ļāva klasē arī tiem, kas neko laikrakstos nelasīja, uzzināt, kas notiek sportā, kultūrā, iekšpolitikā un ārpolitikā.
“Tā ir tā lieta, ka pietrūkst skolā šī piesaiste realitātei, un tad mēs brīnāmies, kāpēc vidusskolēns neaiziet uz vēlēšanām,” ar nožēlu piebilda eksministre.
Tātad, pēc Šuplinskas domām, tagad vajadzētu pakļaut skolēnus līdzīgai procedūrai, kādu jaunībā ir piedzīvojusi viņa pati - likt bērniem sēdēt solos vienu papildu stundu nedēļā, kur viņus piespiedu kārtā informēs, kāda ir pareizā patiesība un kura patiesība nav patiesa. Pirms 35 gadiem šādā veidā pašas Šuplinskas smadzenes tika tā izskalotas, ka viņa sacerēja rakstiņu, kas tika publicēts Krāslavā izdotajā laikrakstā “Komunisma Ausma”. Toreiz Dagdas vidusskolas 11.a klases komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāre Šuplinska cilvēktiesību aizstāvju grupu “Helsinki 86” un viņu atbalstītājus nodēvēja par “nacionālistiski noskaņotiem provokatoriem”.
Bet nu tas bija sen un vairs nav taisnība.
Jādomā, ka arī Šuplinskai tagad ir skaidrs, kas pašlaik notiek Ukrainā. Putina režīms ir atbaidoši nekaunīgs, apmāts, melīgs, nežēlīgs un zaudējis pēdējās saprāta un cilvēcības paliekas. Krievija ir iebrukusi Ukrainā un demolē tās infrastruktūru, dzīvojamās ēkas, slimnīcas, skolas, bērnudārzus. Krievu kareivji šauj uz civiliedzīvotājiem, izvaro un laupa. Tas ir zināms visā pasaulē, atskaitot Krieviju un Baltkrieviju, kur televizors stāsta citu realitāti, krievu armijas zvērības sauc par “feikiem” un Bučas slepkavas tiek apbalvoti.
Tomēr kādu tad tagad politinformāciju vajag? Tādu pašu kā padomju laikā?
Pats no savas pieredzes atceros, kā tas bija. Politinformācija bija tā stunda, kuru katrs sevi cienošs skolēns centās ar kādu nebūt ieganstu nosebot. Bija gaužām garlaicīgi klausīties, kā kāds no mūsu pašu klases lasa priekšā no avīzes, ka visa padomju tauta saliedējas ap partiju un tās ģenerālsekretāru Leonīdu Iļjiču Brežņevu un ar jaunām darba uzvarām gaida PSKP 25. kongresu. Politinformācijas pasākums derdzās gan pēc formas, gan satura. Skolotāji bija visādi - bija, kas pret to attiecās visai formāli, pat atstājot skolēnus savā vaļā. Bija, kas politinformāciju ņēma nopietni un vadīja to tāpat kā jebkuru citu mācību stundu.
Paņemt no padomju laika šo augu un iedēstīt mūsdienu jauno tehnoloģiju, informācijas laikmeta sabiedrības skolā?
Diezin vai tur var sanākt kaut kas labs. Mūsdienu vidusskolēni ir auguši brīvā sabiedrībā, un nav prāta darbs viņus sadzīt klasē, lai informētu par “sportu, kultūru, iekšpolitiku un ārpolitiku”. Ar pāris īkšķa piespiedieniem viņi paši var internetā atrast jebko. Politinformāciju viņi uzskatīs par tukšu laika šķiešanu, no augšas uzspiestu un lieku. Bet katrs spiediens, kā zināms, rada pretdarbību.
Diezin vai tā nu ir, ka skolotāji nav pamanījuši drausmīgos notikumus Ukrainā un nemaz par tiem nerunā. Gan jau ir, kas runā. Diezin vai vēstures vai sociālo zinību stundās nu nemaz nepieskaras Ukrainas tēmai.
Varbūt ir skolas, kurās nepieskaras, bet tad tur ir kādi motīvi. Ne katrs skolotājs ir lojāls Latvijai. Nav izslēgts, ka ir atsevišķi skolotāji, kas sirdī tic Krievijas impērijas varenībai un dievina Putinu. Arī tādi var gadīties. Ja viņiem liks atbildēt, vai viņi nosoda Krievijas agresiju Ukrainā, tad viņi atbildēs, ka nosoda, lai gan paliks pie savām domām. Ja šādam skolotājam būs jāvada politinformācija, tad viņš to darīs ar gariem zobiem, un skolēni jau nu nebūs tie, kas to nesajutīs.
Ir daudz citu metožu, kā iztikt bez politinformācijas. Skolotāji var ieteikt, kādas interneta vietnes apmeklēt, kādu grāmatu izlasīt, kādu filmu noskatīties. Ir skautu, gaidu, jaunsargu organizācijas, kurās bērni iesaistās pēc brīva prāta un kurās var mācīt patriotismu un Ukrainu. Var rīkot fotogrāfiju izstādes no Ukrainas kara, kori var dziedāt ukraiņu dziesmas, dejotāji var dejot ukraiņu dejas un vēl visu ko var izdomāt radošu, lai nav jāsasēdina skolēni klasē un jālasa priekšā avīzes.
Šuplinska tagad ir ar Krievijas agresiju nosodošiem uzskatiem, taču padomju cilvēks viņā joprojām ir dzīvs. Viņa grib labu, bet domā, ka krievu propagandai tagad jāliek pretī kāda “latviešu propaganda” vai “Rietumu vērtību propaganda” kā spoguļattēls.
Pēc 24. februāra, kad sākās “speciālā militārā operācija”, visās Krievijas skolās tika rīkotas orveliskas naida stundas, kurās skolotājiem bija uzdots izskaidrot Kremļa mērķus “denacificēt” un “demilitarizēt” Ukrainu.
Daudzās Krievijas skolās bērni sastājās Z burta veidā. Bet tad Latvijā arī vajag kaut ko tādu, tikai otrādi? Diemžēl Z burts arī spoguļattēlā izskatās kā Z.
Krievijas propagandu nevar apkarot ar kaut kādu kontrpropagandu, jo brīvā, demokrātiskā sabiedrībā tas darbojas pēc pavisam citiem principiem. Brīvā sabiedrībā strādā nevis propagandisti, bet plašsaziņas līdzekļu žurnālisti. Izdevumu spektrs ir plašs, informācija tiek pasniegta dažādās mērcēs. Pa vidu gadās arī nepatiesa informācija, bet tad tas drīz nāk gaismā, jo uz vienu un to pašu notikumu raugās daudzas acis, informāciju var pārbaudīt, apšaubīt, apgāzt. Demokrātiskā sabiedrībā cilvēkiem ir izvēle, ko skatīties, ko klausīties, kam ticēt, kam neticēt.
Grūti iedomāties, ka, piemēram, dāņu skolās varētu ieviest politinformāciju vai ka kāds vispār varētu par to nopietnā balsī runāt. To uzskatītu par ļoti ekstravagantu, bet ne saprātīgu ierosinājumu.
Šuplinska vairs nav izglītības un zinātnes ministre un savu viedokli pauž kā 13. Saeimas deputāte, kas pie frakcijām nepieder. Bet viņai ir pēcnācēja, pašreizējā izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece, kura, cerams, Šuplinskas domas paklausīsies, novērtēs, bet reālu politinformāciju tomēr neieviesīs.
Šuplinska pauž nožēlu, ka vidusskolēni neies uz vēlēšanām. Bet kāpēc viņiem noteikti būtu jāiet? Latvija ir brīva, un vēlēšanas ir pilsoņu tiesības, nevis pienākums. Kad vidusskolēns paaugsies, nobriedīs savās domās un viedokļos, viņš izvēlēsies, par kuru partiju vēlēt. Nevajag bāzties skolēniem virsū ar savu iekšpolitisko aģitāciju!
