Saeima pagājušā gada aprīlī pēc 36 opozīcijas deputātu iniciatīvas izveidoja parlamentārās izmeklēšanas komisiju “Lai izmeklētu Latvijas valdības kļūdaino rīcību Covid-19 pandēmijas pārvarēšanas procesā, kā arī nosauktu to politisko amatpersonu vārdus, kuras izraisījušas neatgriezeniski negatīvas sekas Latvijai”. Tagad komisija darbību ir pabeigusi un ir tapis arī tās gala ziņojums.
Lai gan komisijas uzdevums bija nosaukt politisko amatpersonu vārdus, galaziņojumā neviens vārds un uzvārds neparādās. Ziņojumā nav ne tikai premjera Krišjāņa Kariņa (JV), finanšu ministra Jāņa Reira (JV) un veselības ministra Daniela Pavļuta (AP), bet pat arī bijušās veselības ministres Ilzes Viņķeles (AP) vārda. Līdz ar to komisija savu uzdevumu nav izpildījusi - tās nosaukums bija noskaidrot un nosaukt vārdus.
Ja izmeklēšanas komisijas pamatuzdevums nav izpildīts, jāsāk domāt, ka komisijas vadītājs Rihards Kozlovskis (JV) nav labi strādājis. Komisija ir tikusi uzturēta par valsts naudu. Valsts nauda ir iztērēta. Vai šo naudu nevajadzētu atmaksāt valstij?
Ir diezgan labs jautājums: “Kāpēc komisija nav nosaukusi Ilzes Viņķeles vārdu?” Viņa bija politiski atbildīga par saviem apakšniekiem, kuri laikus nepasūtīja vakcīnas. Tādēļ vakcinācija aizkavējās par vairākiem mēnešiem. Kamēr visa pārējā Eiropas Savienība jau bija tālu priekšā, tikai Latvija un vēl Bulgārija vilkās visām valstīm astē. Tie cilvēki, kas vēlējās vakcinēties, nevarēja poti dabūt.
Viņķeles vārds neparādās galaziņojumā vienkārša iemesla dēļ - kad par šo jautājumu tika lemts, komisijas locekle, bijušās veselības ministres draudzene un partijas biedrene iekš “Attīstībai/Par!” Inese Voika ierosināja viņas vārdu dokumentā nerakstīt. Komisijas vairākums tam piekrita.
Tas tāpēc, ka komisija tika izveidota pēc principa “no katras frakcijas pa vienam deputātam”. Līdz ar to izmeklēšanas komisijā vairākums ir bijis valdību veidojošo frakciju pārstāvjiem. “Āži par dārzniekiem”!
Dabiski, ka šādā sastāvā parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbs nebija domāts, lai šautu kājā sev pašiem, bet lai piesegtu visas sīkās cūcībiņas un lielās cūcības, ko valdība ir sastrādājusi, mežģīgi menedžējot pandēmijas krīzi.
Nav jau tikai “vakcīnu portfeļa” ķibele. Nekvalitatīvas maskas, nespēja piegādāt testus vajadzīgajā daudzumā, neloģiski tirdzniecības ierobežojumi, no kuriem ož pēc tirgus pārdales un korupcijas tā, ka elpu sit ciet. Un allaž nokavēti vai otrādi - priekšlaicīgi - valdības pasākumi.
Viena daļa te varbūt bija kļūmes, kas atgadās, taču varbūt ir bijušas ne tikai kļūdas, bet arī apzināti mērķtiecīga rīcība, lai uz pandēmijas nelaimes rēķina “uzvārītos”? Savulaik izmeklēšanas komisijā tika iesniegti divi Saeimas deputāta Ivara Zariņa (“Saskaņa”) iesniegumi par faktiem, kuri atklājās, veicot parlamentārās uzraudzības procedūras (deputātu pieprasījumus) - saistībā ar vakcīnu iepirkumu un saistībā ar “Titled” iepirkumu, kad no reklāmaģentūras par neadekvātu cenu tika iepirkts neadekvāti liels respiratoru apjoms, kuri turklāt izrādījās nederīgi.
Ja attiecībā uz vakcīniepirkumu situācija ir skaidra - Ģenerālprokuratūra par šiem faktiem ir informēta un ir uzsākusi procesuālas darbības, tad par “Titled” iepirkumu nav skaidrības par komisijas īstenotajām darbībām.
Vēršot uzmanību uz atklātajiem faktiem, komisija tika aicināta tos izvērtēt un vērsties Ģenerālprokuratūrā un Finanšu izlūkošanas dienestā, jo, izmantojot šo institūciju iespējas - izsekojot šī darījuma plūsmām, būtu iespējams pārliecināties, vai šis aizdomīgais darījums netika veidots kā noziedzīga shēma, kurā iesaistītas arī amatpersonas un politiķi.
Komisija to nav izdarījusi.
Parlamentārā izmeklēšanas komisija ir darbojusies, lai izmeklēšanu sabotētu, maksimāli tai traucētu un imitētu izmeklēšanu. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs Kozlovskis gudro, ka pandēmijas laikā trūcis resursu, ka vajadzētu veidot struktūrvienību, kas kontrolē procesus (vai tad ar Vakcinācijas projekta biroju vēl par maz?), ka trūcis sadarbības reģionālā līmenī... Kaut kas garām un apkārt, bet tikai ne par tēmu.
Te varētu vaicāt: “Kāpēc šādas izmeklēšanas komisijas vispār vajadzīgas, ja tās neko neatklāj?”
Tik tiešām parlamentārās izmeklēšanas komisijas nav tiesu varas instance, kas pasaka cietu verdiktu - vainīgs vai nevainīgs. Taču tā gluži nav, ka tās neko neatklāj. Tas, ka nebūs rezultāta, bija skaidrs jau pašā sākumā, bet svarīgāks te ir bijis “sekss, nevis bērna ieņemšana”. Liekulīgais teijāteris ar Viņķeles nepieminēšanu vien jau ir ko vērts, lai viena liela sabiedrības daļa to pamanītu un šo to secinātu par valdošās varas stilu un metodēm.
Saeimas opozīcijai bija iespējas aicināt uz komisijas sēdēm atbildīgas amatpersonas, prasīt tām informāciju, rakstīt jautājumus dažādām institūcijām. Saeimas opozīcija diskutēja, uzstājās medijos un vēl turpinās izmantot izmeklēšanas komisijā gūtās atziņas, lai argumentētu savu kritiku par valdošo varu.
Protams, nav īsti pareiza sistēma ar parlamentārajām izmeklēšanas komisijām. Loģiskāk būtu, ja ar parlamentāru izmeklēšanu nodarbotos tie politiķi, kurus izmeklēšana patiešām interesē.
