Kovidsērgas pandēmija ir likusi ieviest dažādus drošības pasākumus visas pasaules valdību, parlamentu, prezidentu un pašvaldību darbā.
Valstīs, kurās ir attīstītas modernās sakaru tehnoloģijas, lai izsargātos no kovida izplatīšanās politiķu un amatpersonu vidē, ir tikusi plaši praktizēta attālināta parlamentu sēžu rīkošana. Tas ne visur ir noticis gludi, jo ir valstis, kurās cilvēki lasa savas zemes likumus un konstitūcijas un ir visādi lauzījuši galvu, kā izdarīt tā, lai epidemioloģiskie pasākumi tiktu ievēroti, bet varas iestāžu darbība nepārtrūkst. Piemēram, Austrijā attālinātas parlamenta sēdes federālā konstitūcija nepieļauj, tāpēc parlamentam bija jāpieņem prakse, lai ievērotu higiēnas un drošības ieteikumus. Procedūras tika paātrinātas, lai nepieciešamos lēmumus varētu pieņemt divu līdz trīs dienu laikā. Tā kā balsošanā jāpiedalās vismaz trešdaļai deputātu (konstitūcijas grozījumu gadījumā pusei), parlamenta grupas pandēmijas pirmajā fāzē vienojās proporcionāli ierobežot klātesošo deputātu skaitu un vienojās, ka parlaments nodarbosies tikai ar nepieciešamajām lietām. Šie pasākumi tika atviegloti 2020. gada aprīlī, un parlamenta darbība sāka notikt gandrīz ierastā veidā.
Tikmēr Latvijas politiķi ar juridiskām niansēm neķēpājās un pieņēma par neapgāžami pareizu dažu juristu interpretāciju, ka nav nekādas vainas attālinātam darbam un normatīvajos aktos nekas nav jāmaina.
Atkarībā no kovidsituācijas dažādu citu valstu parlamenti ir rīkojuši gan attālinātas sēdes, gan sanākuši kopā fiziski, gan strādājuši “hibrīdrežīmā” - tas ir, kad daļa sanāk kopā plenārsēžu zālē, bet daļa pieslēdzas sēdei internetā.
Latvijas politiķi 2020. gada 28. maijā sarīkoja pirmo attālināto sēdi. Attālināti Saeima darbojas arī 2022. gada februārī. Turklāt katra šāda sēde skaitās ārkārtas.
Absolūta putra redzama parlamenta mājaslapā, kur varam lasīt, ka ceturtdien, 3. februārī, tiek rīkots Saeimas 2022. gada 27. janvāra pirmās attālinātās ārkārtas sēdes turpinājums. Tātad, kamēr citi dzīvo 3. februārī, Saeimas deputāti ar laika mašīnu atgriežas 27. janvārī un kaut ko tur mazliet palemj. Pēc tam atkal lec uz citu dienu. Ir bijis arī, ka vienā dienā tiek sasaukti triju, četru un vēl vairāku plenārsēžu turpinājumi no dažādiem datumiem. Un visas sēdes ir ārkārtas.
Pašlaik kovidsituācija ir stipri mainījusies - panika ir pārgājusi pat premjeram Krišjānim Kariņam (JV), kurš ir aicinājis atslābt. Izskatās, ka jaunais kovida paveids omikrons ir ļoti lipīgs, bet mazāk nāvīgs. Gandrīz divu gadu laikā varēja ieviest pasākumus, lai varētu organizēt Saeimas darbu citā veidā, kas nebūtu attālināts. Saeimā ir tikai 100 deputātu, nevis daudzi simti kā citu valstu parlamentu apakšpalātās. Ja plenārsēžu zālē ir par maz vietas, varētu kaut vai īrēt Ķīpsalas izstāžu kompleksu, kur 100 cilvēkiem ir gana vietas. Var mērīt temperatūru pie ieejas. Var veikt testus. Tagad visi vai gandrīz visi deputāti ir vakcinējušies, bet deputāte Jūlija Stepaņenko, kas nav pierādījusi savas savakcinēšanās faktu, ir tā izmesta no piedalīšanās Saeimas darbā, ka lido teju vai orbītā ap Zemi. Jo viņai ir liegta piedalīšanās Saeimas darbā, lai gan plenārsēdes joprojām notiek attālināti. Acīmredzot parlamentārieši ir pārliecināti, ka kovids izplatās arī pa kabeļiem vai var inficēt viņus no satelīta, kas kosmosā.
Attālinātā strādāšana ir jauka un progresīva lieta - tā atvieglo cilvēku saziņu. Var sēdēt kaut kur tālu, citā valstī, dzert vīnu uz jahtas vai zem palmām, sēdēt pirtī vai labierīcībās un piedalīties sapulces darbā. Taču attālinātajam darbam ir arī trūkumi - pazūd tiešs acu kontakts, kas ir svarīgs sociālām būtnēm, deputāti nevar iziet apspriesties pirms kāda svarīga balsojuma, lēmumi tiek pieņemti ne visai kvalitatīvi.
Saeimas deputāti “izlaižas”, slinko, kavē pieslēgšanos darbam, vai arī mēdz rasties kādas tehniskas problēmas. Pēdējai plenārsēdei 3. februārī bija jāsākas pulksten 9.00, taču šajā laikā bija pieslēgušies tikai 75 tautas kalpi. Pārējie laikam vēl nebija pamodušies.
Attālināti var strādāt, taču ne visu laiku, ne ļoti ilgi - to var just arī pēc tā, ka ir dramatiski gājis lejup Latvijas skolēnu zināšanu līmenis. Līdzīgi arī Saeima nespēj strādāt tikpat kvalitatīvi, kā tas būtu normālā režīmā.
3. februārī Saeimas opozīcijas deputāti bija iesnieguši priekšlikumus, kas paredzētu pārtraukt attālināto parlamenta plenārsēžu rīkošanu un pāriet uz normālu klātienes režīmu. Taču Saeimas vairākums šo ideju noraidīja, pat tā īsti nepaskaidrojot, kāpēc jāturpina strādāt pa gabalu. Tāpēc, ka tā ir ērtāk, ir iepaticies, nav jāiet uz darbu.
Tas žēl. Jo darba parlamentam būtu pāri galvai - sērgas jaunais paveids, milzīgi pieaugušās energoresursu cenas, nepieciešami lēmumi izglītībā, pašvaldību problēmas, “zaļā kursa” novirzīšanās uz dīvainām takām, pieaugošs valsts parāds un vēl daudz kas, kur vajadzētu labas diskusijas un adekvātus lēmumus.
