Partijas “Saskaņa” vadītājs Jānis Urbanovičs 8. janvāra Neatkarīgajā pauda šādu viedokli: “Vienmēr esmu vairījies kritizēt Valsts prezidentu. Neatkarīgi no personālijām, kas šo amatu nes, tas ir Latvijas simbols, līdzīgi kā karogs vai himna. Taču pašlaik dzīvojam tik sarežģītā laikā, ka vajag ne tikai simbolu, bet arī līderi.
Kā apliecina vērtējumi socioloģiskajās aptaujās, pilsoņu un prezidenta viedokļi nesakrīt daudz būtiskākās lietās par svētku anturāžu. Un tas ir ļoti slikti mūsu demokrātijas sistēmā, kur tieši prezidentam vajadzētu būt līdzsvarotājam, kad valdošā koalīcija sāk piemirst par pienākumiem pret saviem pilsoņiem. Taču Levita personā nevis tauta, bet gan valdošā koalīcija ir ieguvusi sev pilnībā lojālu advokātu.”
“Saskaņa” Saeimā ir opozīcijā, un Urbanoviča teikto varētu uzskatīt par politisku retoriku. Taču ir lietas, kuras (protams, ievērtējot statistisko kļūdu) var izmērīt.
Neatkarīgā ik gada nogali pētījumu centram SKDS pasūta pētījumu “Uzticēšanās valsts un sabiedriskajām institūcijām un politiķu un valsts amatpersonu darbības vērtējums”.
Šajā pētījumā atklājas, ka Valsts prezidenta institūcijai sabiedrības uzticēšanās ir mīnus 37,3. Pagājušajā gadā šis skaitlis vēl bija mīnus 12,7. Rakstu lasiet šeit.
Jau pērngad, ieraugot 12,7, politikas eksperti šausminājās par to, ka uzticēšanās Valsts prezidenta institūcijai ir tik zema. Bet nu ko lai saka tagad, kad tā pikē tieši purvā? Vai tā ir spožā zvaigzne, kurai bija jāapgaismo visi nošļukušie knābji līdz pat tālākajiem beztiesiskuma kaktiem? Kā tas tā varēja gadīties?
Egils Levits taču nāca ar ļoti lielu sabiedrības uzticēšanās kredītu. Lai gan mūsu valstī prezidentu ievēlē parlaments, sākotnēji arī tauta viņam visnotaļ uzticējās un uz viņu cerēja.
Taisnība, ka pēdējo divu gadu tēma ir drūma - Latviju skar pandēmija un tai pakārtotās krīzes dažādās jomās. Taču šādos apstākļos tieši no Valsts prezidenta varētu gaidīt uzmundrinājumu, mierinājumu, dažādu sašķeltās sabiedrības grupu saliedēšanu. No viņa varētu gaidīt iestāšanos par tautu gadījumos, kad vara tai dara pāri. No viņa gribētos stāšanos likuma un Satversmes sardzē. Galu galā, viņš pats vēl pirms kļūšanas par Valsts prezidentu piedalījās Satversmes preambulas izveidē.
Sabiedrībai ir vēlmes, taču Valsts prezidenta institūcija no tām kaut ko apmierina gaužām maz.
Par Valsts prezidenta institūciju dzird, ka tai būs lielākas algas un budžeta tēriņi, kas atbilst viena laba teātra gada izdevumiem. Par Valsts prezidenta institūciju dzird, ka Rīgas pilī būs jauns, balts flīģelis... Vai lai veselības ministram Danielam Pavļutam būtu uz kā spēlēt sēru maršu aizsaulē aizgājušajiem kovida, vēža, infarktu un insultu pacientiem?
Jā, bija viens gadījums, kad Egils Levits aizstāvēja Satversmes tiesu un paziņoja, ka tās spriedumi ir jāpilda. Saeimas deputātu vairākums bija pieņēmis tādas likuma normas, kuras bija pretrunā ar Satversmes tiesas spriedumu par Varakļānu un Murmastienes pagastu. Tamdēļ valstī bija izcēlusies “konstitucionālā krīze”.
Toreiz partiju vadītāji Valsts prezidentam paklausīja un likumu pārtaisīja.
Taču nekāda konstitucionālā krīze nav cēlusies no tā, ka Tieslietu ministrijas struktūra nepildīja vēl 2019. gada 7. novembrī Satversmes tiesas pieņemto spriedumu lietā “Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam”. Šā sprieduma nosacījumu izpildes pēdējais termiņš bija pagājušā gada 1. maijs. Šo lietu Valsts prezidents laikam nemaz nepamanīja.
Bet novembrī Saeima nepamanīja Valsts prezidenta prasību novērst pretrunas likumos saistībā ar veselības aprūpē strādājošajiem solītā algu pieauguma neizpildi.
Bet, ja jau Valsts prezidents nepamana vai viņu nepamana, tad diezin vai viņam sabiedrībā var būt īpaši liela uzticība.
Egils Levits regulāri prot pateikt ko tādu, kas ir no sērijas “tie, kas būs nomiruši, tiem Ziemassvētku nebūs”.
“Puse no mūsu iedzīvotājiem ir vakcinēti, otra puse - nav vakcinēti. Tie, kas ir vakcinēti, tie ir daudz vairāk pasargāti. Savukārt tie, kas nav vakcinēti, tos tagad kovids ņem priekšā pa pilno,” šogad novembrī sacīja prezidents.
Viņa izteicieni vēl nebūtu tas reitingu graujošākais - tie mēdz izsaukt smieklus, tie rada humoru, memes internetā. Arī jaunvārdu radīšana nav nekas slikts. Bet bija, piemēram, gadījums jūlijā, kad Egils Levits sacīja, ka, ja kāds apdraud citu cilvēku, tur viņa cilvēktiesības beidzas. Nu diezin vai tieši Valsts prezidentam bija tā jārunā, un diezin vai tas iedvesmoja un skubināja nevakcinētos skriet vakcinēties. Vai nebija drīzāk otrādi? Kaut kā ne visai vietā un laikā tas skanēja.
Pagājušā gada maijā, sagaidot Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 31. gadadienu, augstākie Latvijas valsts apbalvojumi tika piešķirti cilvēkiem, kuri izcili kalpojuši Latvijas valstij un tautai un kuru nesavtīgais darbs stiprinājis mūsu valsts demokrātiju, tiesiskumu, drošību un labklājību, ieguldīts veselības aprūpē, izglītībā un kultūrā.
Ordeņus saņēma arī 12 žurnālisti, no kuriem lielākā daļa bija Ordeņu kapitula kancleres, kādreizējās “Dienas” galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes ideoloģiskie adepti un propagandisti. Ar to Egils Levits un Sarmīte Ēlerte devalvēja Triju Zvaigžņu ordeņa vērtību līdz suvenīram - līdz kafijas krūzītei ar firmas logo, ko priekšniecība izdala saviem korporatīvajiem padotajiem.
Gadījumos, kad ir kādi strīdi starp premjeru Krišjāni Kariņu un viņa partneriem valdībā, Egils Levits nostājas Kariņa pusē un izsaka gandrīz neslēptus draudus “nepareizajiem” ministriem. Demonstratīvi.
Tātad var uzskatīt, ka Valsts prezidenta institūcija strādā kā advokatūra - ja ne visai valdošajai koalīcijai, tad valdošās koalīcijas valdošākajai daļai nu gan. Egils Levits sanāk tāds kā 101. Saeimas deputāts, tikai ar to atšķirību, ka tauta par viņu nav balsojusi.
Dažādu izteikumu, rīcības vai bezdarbības kopuma rezultāts ir mīnus 37,3 - Egils Levits tik tālu ir diskreditējis Valsts prezidenta institūciju!
