Lai ar kovida sērgu un elektrības hipercenām nešķistu par maz, no reanimācijas atpakaļ uz politisko problēmu skatuves atkal uzraušas administratīvi teritoriālās reformas tēma. Šķita jau, ka tā nolikta tālākā plauktā – Saeima un pirms galīgā lasījuma arī atbildīgā komisija bija lēmusi, ka, lai valstspilsētas sāktu pilnasinīgu kopdzīvi ar piegulošajiem novadiem, ar četriem gadiem ir par maz un vajadzīgi astoņi gadi.
Taču Latvijas Republikā ir Satversmes tiesa, kas lēmusi, ka pēdējā administratīvi teritoriālajā reformā izveidotās pašvaldības bez attīstības centriem neatbilst reformas mērķim. Termiņš šīs kļūdas labošanā ir 1. janvāris. Satversmes tiesa gan nepaģēr, ka no 1. janvāra visiem piegulošajiem novadiem jābūt apvienotiem ar valstspilsētām, bet uzstāj uz to, ka jābūt noteiktam termiņam, kad jānotiek valstspilsētu apvienošanai ar apkārtējiem laukiem, ciematiem un mazpilsētām.
Bumbiņa nu ir atkal Saeimas laukuma pusē, un būs jāskatās, ko tā izlems - tas, ka jānosaka konkrēts termiņš, var nozīmēt gan astoņus, gan četrus gadus. Nopietnāks gan tomēr patiesībā ir jautājums, kam vispār tas vajadzīgs?
Kāpēc Liepājai, Ventspilij vai Jelgavai jāapvienojas ar tām piegulošajām pašvaldībām, ja pēc tā nav alksmes ne pilsētā, ne novada pašvaldībā? Diezin vai arī šo teritoriju iedzīvotāji kvēli sapņo par apvienošanos. Visticamāk nav sabiedrībā tāda pieprasījuma.
Gandrīz pat droši var teikt, ka tāda pieprasījuma nav. Valstspilsētu un tām piegulošo novadu kopsalikšana ir izdomāta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) kabinetos, ar brīvu roku švīkājoties pa Latvijas karti, nevaicājot, ko domā cilvēki, un turoties pie vienas pamatdomas, ka daudz mazu novadu ir slikti, tāpēc vajag mazāku novadu skaitu un tāpēc novadi jāapvieno. Par Jūrmalu un Rīgu reformas bīdītājiem neradās ideja kaut ko apvienot, bet par visu pārējo valsti tā radās gan. Tādā veidā jau pašlaik ir apvienotas Valmieras un Jēkabpils pilsētas ar to apkārtējiem novadiem. Tikmēr Daugavpilij, Jelgavai, Liepājai, Rēzeknei, Ventspilij un to piegulošajiem novadiem pēdējā reformēšanā bija izdevies saglabāt patstāvību. Visnotaļ loģiski, jo valstspilsētu un to apkārtējo novadu iestrādes sadarbībā ar Eiropas institūcijām par infrastruktūras projektiem stipri atšķiras, pilsētai ir rūpes par rūpniecību, laukiem - par zemkopību. Atšķiras arī ļaužu dzīves ritms, paradumi. Taču tagad ir Satversmes tiesas spriedums...
Ventspils mērs Jānis Vītoliņš kā piemēru Neatkarīgajai min parādsaistību apjomu. Ventspils novadam tās ir ievērojami lielākas nekā pilsētai. Ja tagad no pilsētnieku maksātajiem nodokļiem nāktos atdot novada parādus, tas nebūtu godīgi. Arī novada saimniecības sakārtošanai tērēt pilsētas naudu. Jo Ventspils novada platība ir milzīga. Bet pats svarīgākais pretarguments ir tas, ka iedzīvotāji neatbalsta apvienošanos. Pilsētā un novadā puse ir pret. Par tikai 30%. Un Ventspils mēra Jāņa Vītoliņa ieskatā lēmums par apvienošanos būtu jāizšķir pašvaldību referendumā. Rakstu lasiet šeit.
Droši vien šāda iedzīvotāju viedokļa noskaidrošana būtu labākais risinājums, taču diezin vai tas saskan ar pašreizējās Saeimas valdošās koalīcijas voluntāro politiku. Valdošā koalīcija uzskata, ka pašvaldībām nedrīkst būt teikšanas un vienīgais, kas tām jādara, ir pakļauties norādījumiem no augšas vai mirt. Valsts līmeņa tautas aptaujām ir uzlikti tik nepārvarami griesti, ka referendumi faktiski vairs nav iespējami. Tāpat valdošie ar viesiem spēkiem pretosies jebkādai sabiedrības viedokļa izpausmei pašvaldībās.
Bet šādām bailēm no sabiedrības viedokļa laikam ir pamats. Ja visu sāpīgo, neskaidro problemātiku varēs risināt ar referendumu palīdzību, iespējams arī referendums ar šādu jautājumu: “Vai Satversmes tiesa vispār nodarbojas ar to, ar ko tai vajadzētu nodarboties? Un vai Latvijas Republikā vispār vajag šādu tiesu?”
