Valsts prezidents Egils Levits 24. novembrī izskatīšanai Saeimā iesniedzis likumprojektu par grozījumiem Ministru kabineta iekārtas likumā, kurā ir paredzētu iespēja iecelt vienu vai vairākus valsts ministrus.
Levits uzsvēra, ka viena no pārvaldības problēmām Latvijā ir valsts mazspēja politiski pārzināt un efektīvi vadīt starpnozaru politikas jomas.
Prezidents šādas iespējas nepieciešamību skaidroja ar to, ka iecelšana nodrošinātu pienācīgu izpildvaras horizontālo sadarbību un Ministru kabineta noteikto prioritāšu efektīvu ieviešanu.
Valsts prezidents vērsa arī uzmanību uz to, ka
“vertikālā pārvaldībā katrs redz jautājumu no savas nozares perspektīvas, bet parasti nav spējīgs efektīvi novērtēt situāciju kopumā un to pienācīgi pārvaldīt. Tas prasa horizontālu politiku un starpnozaru sadarbību”.
Kā dažas jomas, kurās pietrūkst starpnozaru sadarbības un politiski atbildīgas valsts amatpersonas, prezidents minēja bērnu un ģimenes, kā arī digitālo politiku.
Egils Levits ir aicinājis Saeimu nopietni apsvērt šo likumprojektu un atbalstīt to, lai likums varētu stāties spēkā pēc šīs Saeimas pilnvaru laika.
Par kādām horizontālām un vertikālām dimensijām te ir runa? Ar ko nodarbosies šāds viens vai vairāki valsts ministri?
Senajos deviņdesmitajos gados, veidojot Latvijas valdību, patiešām ir bijuši gadījumi, ka tiek izveidots Ministru prezidenta biedra postenis, taču drīz izrādījās, ka šim biedram nav nekādas varas - apakšā nav ne ministrijas, ne resursa. Vēl ir klasiskie Ministru prezidenta biedri, kādi pastāv jau kopš 1934. gada. Arī pašlaik ir divi Ministru prezidenta biedri - aizsardzības ministrs Artis Pabriks (AP) un tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP). Šajā gadījumā tas ir tāds kā goda nosaukums, un vēl tas nozīmē, ka Pabriks un Bordāns ir premjera Krišjāņa Kariņa (JV) vietnieki, kuri var aizstāt Kariņu, ja viņš kādu iemeslu dēļ nevada valdības sēdi.
Vēl ir valsts sekretāri un parlamentārie sekretāri. Un vēl ir Starpresoru koordinācijas centrs, kas jau tagad it sparīgi drasē pa horizontālo valsts pārvaldes dimensiju.
Taču Egilam Levitam ar to ir par maz. Vēl vajag politiski atbildīgu valsts ministru (vai vairākus valsts ministrus). Tātad tiem politiķiem, kas runā par pārmērīgi uzpūstu valsts pārvaldi un skaita, par cik ierēdņiem Igaunijā un citās zemēs ir mazāk, absolūti nav taisnība. Levits dodas pretējā virzienā un vēlas valsts pārvaldi vēl pastiept platumā - pa horizontāli. Tādam valsts ministram vajadzēs resursu - kaut kādu aparātu apakšā un finansējumu arī. Lēti tas nebūs, bet ko lai dara - nauda jau nav problēma, jo to var aizņemties un tās pašlaik ir vairāk nekā jebkad agrāk ir bijis.
Valsts ministri varētu nodarboties ar bērnu, ģimenes, digitālo un citām politikām.
Ar valsts pārvaldi tik tiešām nav īsti labi - medicīnas jomā valsts pasūtījumus saņem svaigi nodibinātas firmas ar niecīgu kapitālu un bez jebkādas pieredzes medicīnas preču piegādēs. Valsts prezidentam taisnība - ir vērojama totāla Krišjāņa Kariņa valdības mazspēja.
Valsts prezidentu var saprast. Izskatās, ka viņš vēlas ieteikt kaut kādu jaunu kārtību, lai lielais darbs uz priekšu tiek raitāk. Taču nekādi nav saprotams, kāpēc viņš likumprojektu nepiedāvā, lai risinātu to ārprātu, kas jau tagad - 2021. gada novembrī - darās Krišjāņa Kariņa valdībā, bet aicina, lai viņa viedās izmaiņas spēkā stātos tikai pēc gada, tikai nākamās Saeimas apstiprinātas valdības laikā? Kad, iespējams, no cerības iekļūt valdībā vēlētāji jau būs izstrīpojuši lielākos kovidzagļus un histēriķus? Ja jau ir tik ļoti sasāpējušas problēmas, tad tās ir risināmas tūdaļ! Ja ne šodien, tagad, vēlākais, rīt ap brokastlaiku. Ko tur atlikt uz tālu nākotni, kas būs pēc 2022. gada 1. oktobra? No kā Egils Levits baidās - vai no Krišjāņa Kariņa, kurš nevēlas, lai viņa visatļautības pārņemtajam kabinetam piekabina vairākus valsts ministrus? Iznāk, ka Kariņš biedē savus ministrus ar Levitu, kurš var atnākt un nominēt visu valdību par āžiem, bet Levits tikmēr baidās no Kariņa. Būtībā Levits nerisina šā brīža valdības problēmas, bet levitē pa nākamību.
Nav zināms, kur Valsts prezidents ir noskatījies ideju par valsts ministriem. Ļoti ticami - redzot, ka Egils Levits ir Latvijas visnepopulārākais Valsts prezidents kopš neatkarības atjaunošanas, viņa saaicinātie padomnieki drudžaini sacer jebkādas aktivitātes politikā reitinga celšanai, bet Levits kā dresēts papagailis tās monotoni norunā TV kameru priekšā.
Jo vajag taču kaut kādas aktivitātes. Visu laiku vajag kaut ko izdomāt, lai imitētu vētrainu darbību valsts labā. Valsts ministru izdomāšana arī ir no šādas darbu imitācijas sērijas.
Valsts prezidentam ir daudz brīnišķīgu spēju un prasmju, viņš taču zina daudzas jo daudzas svešvalodas. Vai nebūtu labāk, ja viņš necenstos nemitīgi iejaukties iekšpolitikā, bet vairāk braukātu pa ārzemēm, reprezentējot savu valsti? Kamdēļ Levitam neveikt kādu tūri pa šīm franciski vai vāciski runājošajām pasaules valstīm, lai no šīm zemēm var atvilināt uz Latviju lielus un dāsnus investorus?
Cilvēkiem, kuriem, iespējams, ir izcilas spējas ārpolitikā, bet maza saprašana par reālo Latviju, varbūt ir labāk pievērsties tām sfērām, kurās viņi var dot lielāku labumu valstij.
