Ir saprotams, ka ir spēji pieaudzis ar kovidu sasirgušo skaits; ka ir iztērēta milzīga nauda, bet slimnīcu kapacitāte nav necik daudz stiprāka. Tādēļ vajadzīgs ārkārtas stāvoklis un mājsēde. Var saprast, ka ekstrasensu, ezoterikas un mistikas informatīvajā telpā 30 gadus dzīvojuši cilvēki baidās vakcinēties.
Taču nav saprotamas Krišjāņa Kariņa (JV) valdības dīvainās kovida apkarošanas metodes, kurās dažbrīd grūti atrast vispār jebkādu loģiku.
Trešdien pieci tūkstoši cilvēku ar dziļu interesi datoros vēroja Ministru kabineta sēdes tiešraidi, lai saprastu, kā viņiem dzīvot līdz 15. novembrim un pēc tam. Jo mājsēde ir nopietna lieta - vienam tās būs tikai neērtības, citam ciešanas un posts. Tiešraidi vēroja uzņēmēji, rēķinot, vai zaudējumi būs tikai desmiti tūkstošu vai varbūt miljons un pusotra.
20. oktobrī uz valdības izšķiršanās galda vēl joprojām bija jautājums, vai slēgt grāmatnīcas vai varbūt neslēgt. Kariņam nebija sava viedokļa, un viņš aicināja ministrus izteikties. Kultūras ministrs Nauris Puntulis sacīja, ka viņam būtu kauns runāt ar tādiem argumentiem kā “kas ir svarīgāka pirmās nepieciešamības prece - alkohols vai grāmatas”, un ieteica premjeram aptaujāt ministrus, kurai idejai ir vairākums. Aptauja laikam ir veikta, un puķes un grāmatas tomēr drīkstēs tirgot. Taču izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece nekādi nespēj izmantot brīnišķīgo iespēju paklusēt, klaigājot, ka tajā laikā, kad bērni nevar mācīties klātienē, vajag aizvērt grāmatnīcas. “Tas nav pieņemami, ka, no vienas puses, plānots uz laiku slēgt klātienes mācības vecākajās klasēs, ja tajā pašā laikā pašlaik valdības rīkojuma projektā paredzēts atstāt vaļā grāmatnīcas un ziedu veikalus,” valdības sēdē sacīja Anita Muižniece. Pēc tam viņa vēl nevarēja rimties un ar līdzīgām tēzēm tvītoja tviterī.
Pārsteidzoši, ka izglītības un zinātnes ministrei ir šāds interesants domu gājiens! Ja nav, tad lai nav - ja jau bērni neiet skolā, lai tad arī grāmatu veikali ir ciet! Lai veselu mēnesi valda tumsa!
Nevar īsti saprast, vai Anitai Muižniecei ir zobs uz kādu grāmatu izdevēju vai vienkārši ir vēlēšanās pievērst sev uzmanību un palikt vēsturē, pārspējot pat savu priekšgājēju Ilgu Šuplinsku ar vēl jokainākiem citātiem.
Grūti atrast loģiku bargi agrajā veikalu ciet aizslēgšanas laikā. Ja pircējam mājās nav ko ēst, viņš iet uz veikalu. Jo īsāks veikala darba laiks, jo lielāks stress, vai pagūs. Jo lielāks stress, jo lielāka drūzma veikalā. Jo lielāka drūzma, jo kovids priecīgāks. Te otrādi - vajadzēja valstiski piemaksāt, lai ir kādi veikali, kas strādā virsstundas. Bet nu te mūsu valdība īpaši neizceļas. Arī citās valstīs ir taisīti šāda veida darba laika saīsinājumi. Ja citur arī tāpat, tad no mūsu valdības nevar prasīt kādu radošumu. Lai nu kas, bet veikali visā kovidbīstamo vietu topā varētu būt tālu aiz ražotnēm, iestādēm vai sabiedriskā transporta. Sevišķi tad, ja veikals ir liels un labi ventilēts. Taču tieši lielākie veikali ir cietuši un turpina ciest no ierobežojumiem.
Arī komandantstundas laiks ir tomēr mazliet dīvainība. Viss ir ciet jau astoņos vakarā. Tik agri nebija pat kara laikā, kad vācu okupācijas vara noteica par komandantstundas sākumu pulksten 22.00. Tiesa gan, ebrejiem bija jāsēž mājās jau no 20.00, jo bija ideoloģisks uzstādījums viņus riebīgā veidā diskriminēt.
Pēc pulksten 20.00 viss būs ciet. Līdz ar to jau tāpat automātiski pazūd vajadzība bez vajadzības kaut kur klimst vai braukt. Taču policejiskā policija, ņemot talkā pat kriminālpoliciju un VP kadetus, gan jau mierā neliksies - tvarstīs aizkavējušos pilsoņus un rakstīs administratīvos protokolus. Jādomā, ka šādu protokolu atkal būs divi, trīs vai pat vairāk tūkstošu. Kam tas vajadzīgs? Vai ar naudassodiem jāpapildina budžets?
Komandantstunda epidēmijas apkarošanai varbūt kaut ko dod Ņujorkā, kas pieradusi nekad negulēt. Taču ko tā var dot Alsungas vai Aizputes novados, kur jau tāpat cilvēku uz ielas grūti sastapt?
Otrdienas valdības sēdes noslēgumā Krišjānis Kariņš kļuva emocionāls un nāca klajā ar aicinājumu būt pacietīgiem, lai tiktu šim grūtajam laika posmam pāri. Parūpēties par vientuļiem cilvēkiem. Viņš skubināja novērst citu ģimeņu traģēdijas, aizvest sev pazīstamus cilvēkus vakcinēties.
Bet ir taču ierobežojumu punkts, ka automašīnā drīkst atrasties tikai viena mājsaimniecība vai divi cilvēki no dažādām mājsaimniecībām. Rindās pie vakcinācijas punktiem var vērot, ka vakcinēties iet vīrs ar sievu, draugs ar draudzeni, meita ved pie rokas vecmāmiņu, viena otru iedrošina un tā. Man kaimiņos ir tāds gadījums, ka jaunietis jau vienreiz ir dabūjis poti, bet meitene vēl domā un arī grasās. Es dzīvoju Pārdaugavā, bet vakcinācijai viņi ir pieteikušies IKEA veikalā, kas ir brauciens pāri visai Rīgai. Nezinu, kāpēc tik tālu, nevaicāju. Uz pirmo poti es puisi aizvedu, bet kā, Kariņa kungs, dabūt uz vakcināciju viņus abus, ja automašīnā drīkst atrasties tikai divi cilvēki no dažādām mājsaimniecībām?
Tā ir bēdu luga - sabiedrībai piedzīvot kovida pandēmiju vienlaikus ar tādu haotisku, neloģisku, mazspējīgu un alkatīgu valdību. “Esam kraujas malā!” tēlaini izteicās veselības ministrs Daniels Pavļuts (AP). Tiesa kas tiesa - tieši tur esam.
