Bija, ja kāds vēl atceras, tādas “Rīdzenes sarunas”.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) bija noklausījies un noplūdinājis presē noklausītas sarunas, kā dažādi tautā pazīstami personāži plātās, lieto rupjus lamuvārdus, blefo, kaļ nereālus plānus. 2017. gadā tas bija skandāls, kuru smadzeņu pārstādīšanas mediji īpaši uzkultivēja, bļāva, ka notiek “valsts nozagšana”, un šai tēmai tika radīta parlamentārās izmeklēšanas komisija. Lai gan jau pašā sākumā bija skaidrs, ka nekāda reāla korupcija no šīm sarunām neizriet - tās ir tikai inčīgas, bet nekā vairāk. Nekādu zaudējumu valsts budžetam no šīm sarunām nebija, ja neskaita KNAB resursus, tās klausoties un ierakstot.
Tagad ir viens cits gadījums - ir atklājies, ka Latvijā ir darbojies būvnieku kartelis. Tas ir tā, ka dažādas firmas savā starpā tiekas, runājas un sarunā savu taktiku, kā piedalīties valsts iepirkumos. Sarunā arī, kādu summu kura firma piedāvās konkursā. Tā ir blēdīšanās, un tas nav godīgi. Valsts ir stipri pārmaksājusi. Ja valsts budžets tādā veidā tiek patīrīts, tie ir zaudējumi ikvienam no mums - nodokļu maksātājiem.
Tajā pašā laikā ir bažas par, lūk, ko: jau ir sagrautas un iznīcinātas Latvijas vietējās komercbankas, tranzītbiznesa nozare ir tikpat kā sagrauta. Tad tagad kārta pienākusi arī vietējām būvnieku firmām? Tas nebūtu labi. Protams, šajā nišā uzreiz iesprauksies lietuvieši, igauņi, zviedri, poļi un turki. Vai tas ir vajadzīgs? Tā ir liela problēma. Ja pieņemam, ka Latvijas firmas pazūd no skatuves un vietā nāk ārzemnieki, kas nesakarteļojas, tik un tā tie būs zaudējumi Latvijai - pieņemsim, ka no budžeta tad nebūs pārmaksāšanas, taču ārzemnieki nāks ar saviem darbiniekiem un peļņu aizvedīs projām. Latvijai sanāks lieli mīnusi.
Taču atgriezīsimies pie zemes un karteļa. Visām 10 karteļošanā pieķertajām firmām ir bijis politisks jumts. Naivi domāt, ka tās varēja tā darīties bez šāda jumta. Šāda jumtošana pastāv jau kopš sendienām - kopš “Jaunā laika” un “Latvijas ceļa”. Tas politiskais spēks, kurš pie varas, tas arī pieregulē, kurām būvfirmām tiek vairāk priekšrocību. Nepareizās firmas, kuras nav pielaizījušās valdošajai varai, kas nepabaro politiķus ar naudiņu, tiek pie mazākiem pasūtījumu labumiem vai vispār tiek atšūtas. Tradicionāli ir tā, ka firma piedalās un vinnē konkursā, bet pēc tam algo apakšuzņēmējus, kuri ir reālie darba darītāji un kuri reizēm vēl noalgo apakšapakšuzņēmējus. Šos apakšuzņēmējus “lielās” firmas mēdz “uzmest”. Visādi gadās.
Vēl ir tāda tradīcija, ka valsts pasūtījumu saņēmusī firma darba gaitā sāk vaidēt, ka naudas nepietiek, ka cēlušās cenas būvmateriāliem un visam kam. Un tad valsts atver maku un piemaksā.
Ir jau arī taisnība, ka diezgan nelāgs ir zemākās cenas kritērijs, kas pastāv un joprojām ir ļoti būtisks valsts pasūtījumu piešķiršanas konkursos. Bet nu, kā ir, tā ir.
Naivi būtu domāt, ka kartelis pastāv tikai ēku būvniecībā. Tāds pats ir daudzās citās jomās. Ir visādas firmas, ka būvē ceļus... Var gadīties, ka gaismā tas vēl nāks un pat drīz.
Lai vai kā, bet, pat pēc vispieticīgākajām aplēsēm, no karteļa lietas valsts budžetam var atgadīties zaudējumi, kas mērāmi desmitiem miljonu eiro. Saistībā ar Konkurences padomes (KP) konstatētajiem pārkāpumiem “būvnieku karteļa” lietā Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA) piemēros finanšu korekcijas 25 Eiropas Savienības (ES) fondu līdzfinansētiem projektiem, kas nozīmē, ka valstij ies secen vismaz 18 miljoni eiro no ES fondu līdzekļiem, liecina CFLA sākotnējās aplēses pēc iepazīšanās ar KP lēmumu lietā. Taču šī summa nav viss.
Kaut ko lielu piedzīt no būvnieku grēkfirmām diezin vai varēs. Ja tās nevarēs pavilkt soda naudas, kas tām uzliktas, tās pašlikvidēsies un transformēsies - būs citi zīmoli un citas amatpersonas, bet pašreizējie īpašnieki tās vadīs kādā slēptā veidā.
KNAB nav atradis tādus pierādījumus, lai sauktu karteļotājus pie kriminālatbildības. KNAB ir bijis tik maigs. Taču naudiska atbildība nav noņemta - soda naudas laikam būs jāmaksā. Varbūt ne visiem un ne tādā apmērā, kā prasa Konkurences padome, bet būs.
Bet pati amizantākā ir valdošās koalīcijas partiju uzvedība šajā interesantajā brīdī. Un arī šo koalīciju atbalstošie mediji nekliedz nebalsī par valsts nozagšanu. Kā tad tā?
Kur ir Jaunās konservatīvās partijas Jāņa Bordāna un Jura Juraša pārbolītās acis un putas uz lūpām par šaušalīgo karteļkorupciju? Kur “Attīstībai/Par!” daiļrunu nosodījums? Kur “Jaunās Vienotības” Krišjāņa Kariņa un citu caurspīdīgo cīnītāju rūpju rieva pierē par to, kādi zaudējumi budžetam no karteļošanas celsies?
Tas liecina, ka kartelim ir bijis jumts arī pie pašreizējās varas. Vārna vārnai acīs neknābs. Savs savam draudziņam draudziņš. Zagt ir labi, ja zog savējie.
Visa runāšana ir vērsta uz kovidu un vakcināciju, ar to tiek aizbāzts ciet jebkas, it kā citu tēmu nebūtu.
Būvnieku kartelis nu gan ir viena tēma, par kuru vajadzētu dibināt parlamentārās izmeklēšanas komisiju. Tā ir nopietna. Tā atbilst tām tēmām, par kurām ir vērts izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju. Šādai komisijai nav jāpasaka verdikts, un tā nav tiesa, pēc kuras kāds jāliek cietumā. Šāda komisija ir vajadzīga tam, lai tautas priekšstāvji un tauta arī saprastu, kas īsti ir noticis un notiek Latvijas valstī.
Ja valdošās koalīcijas partijas pašas to neprotas, tad ar šādu ierosmi jānāk opozīcijai!
