Viss pagājušais mācību gads ir pēc būtības zaudēts – attālinātā mācīšanās gan ir jauka lieta, taču ar to var izlīdzēties šad tad. Nekāds datora ekrāns nevar aizstāt dzīvu skolu, kurā skolotājs redz skolēnu un skolēni redz cits citu. Tāpēc Latvijas bērni lielā mērā ir otrgadnieki – tā nav bijusi pietiekama izglītības kvalitāte, kas viņiem ir tikusi pagājušajā gadā.
Kādu nebūt izglītību dabūja bērni, kuriem mājās ir labi apstākļi - savs dators, sava istaba, vecāki, kas var palīdzēt mācībās un pakontrolēt, vai bērns pilda uzdevumus. Tikmēr daudzbērnu, nelabvēlīgo vai trūcīgo ģimeņu bērni ir ne tikai neko neiemācījušies, bet aizmirsuši, ko zināja pirms gada.
Tad nu tagad beidzot valdība ir tā kā nākusi pie prāta. “Skolas būs pēdējās, kas strauja Covid uzliesmojuma gadījumā, tiks vērtas ciet,” sola Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece. Pa galvu, pa kaklu, klūpot un krītot, haotiski un radot nesaprašanu, tomēr pagūstot pēdējā brīdī, vairums skolu ir gatavs šodien sākt mācības. Tas pat ļoti labi un netradicionāli šai valdībai, kura līdz šim ar lēmumu pieņemšanu ir vai nu kavējusies, vai priekšlaikus panikojusi.
Apņemšanās neslēgt ciet skolas ir visnotaļ loģiska. Jo jāņem iedomāti svaru kausi. Vienā jāliek aizvērtas skolas; otrā atvērtas. Pie atvērtām skolām pastāv lielāki infekcijas izplatīšanās riski; pie aizvērtām skolām iet bojā izglītības kvalitāte. Slikta izglītības kvalitāte nozīmē sliktu valsts konkurētspēju.
Agrākos laikos pirmklasnieki gāja pie Ļeņina pieminekļa likt ziedus. Tagad ir cits rituāls - pirms skolas sākuma vecāki veda bērnus spļaut mēģenēs - pēc pirmajiem datiem no testētajiem skolēniem un pedagogiem pozitīvi kovida testi bija vien 0,04%. Visi bērni gan vēl nebija satestēti, jo viena no laboratorijām izrādījās bez atbilstīgas kapacitātes, lai testus nodrošinātu. Bet nu tagad arī šī laboratorija ir saņēmusies, un spļaušana mēģenēs rullē.
Turpmāk testi būšot jāveic katru nedēļu. Ar šiem testiem skolēni varēs iet uz skolu, apmeklēt pulciņus un sporta treniņus, taču uz kultūras pasākumiem ar to būs par maz. Tur vajag sadarbspējīgus digitālos sertifikātus, kurus var dabūt tikai vakcinētie, pārslimojušie un pēc citas metodes testētie pieaugušie.
Bērni un jaunieši nav riska grupa. Varbūt Saeimai vajadzētu izvērtēt, vai nebūtu jālabo MK striktie noteikumi attiecībā uz skolēniem un studentiem?
Vēl ir tā, ka spļaušana mēģenē katru nedēļu būs labs bizness farmācijas nozarei un laboratorijām - tā ir apgūstama kovidnauda. Acīmredzot tagad nauda ir. Labi vismaz, ka naudas apguvējs ir viss laboratoriju kartelis, nevis kāda viena valdošajiem draudzīgā firma, kas par testēšanu var paprasīt vienalga kādu summu...
Kovida pandēmija sen vairs nav tikai medicīniska problēma. Protams, kovids ir nelāga sērga, taču tas nav mēris, bakas vai poliomielīts. Kovids no medicīniskas tēmas ir pārvērties par politisku jautājumu ar ļoti ļaunām sekām un sociālām blaknēm. Jau pirms kovida politiskā vide nebija veselīga - starp partijām aizvien pieauga naidīgums, neiecietība, uzbrukumi ad hominem, noliedzot ne tikai cita cilvēka ideju, bet vēršoties pret viņu kā cilvēku. Politiskā vide tiek apspriesta sabiedrībā. Tagad šīs ļaunās parādības jau iet ārā no interneta sociālajiem tīkliem un sāk izpausties sadzīvē - cilvēki ir dusmīgāki, nelaipnāki cits pret citu veikalā, sabiedriskajā transportā, darba vietās. Jo ir noguruši no pandēmijas. Ir sadalījušies naidīgās nometnēs. Cilvēki vairs nediskutē, bet lamājas.
Skolas atvērsies klātienes mācībām, kas ir liels prieks un rūpes atkal sapirkt burtnīcas, somas un jaunas sporta čības. Bet ir arī bažas par to, kas būs. Ne tikai par medicīniskiem aspektiem, kurus grūti prognozēt.
Kovida pandēmija gan objektīvi kā tāda, gan subjektīvi (mazspējīgā, kovidokrātiskā valdība) ir radījusi smagas sociālas, ekonomiskas, morālas, psiholoģiskas sekas. Haotisms, nekonsekvence, bezjēdzīgi ierobežojumi, kas var ienākt skolās, var ievazāt arī tajās tādu pašu īgnumu, protestu kā visā pārējā sabiedrībā. Un šķelšanos.
Bērniem un pusaudžiem visos laikos ir bijis raksturīgs diezgan nežēlīgs “mobings” - kādi klases līderi apceļ vājākos, citādos. Var būt tā, ka apceļ “lošus”, kas staigā maskās, vai gluži otrādi - to, kurš nav uzvilcis masku pareizi. Var būt, ka klasē centīsies izolēt un padarīt par nepieskaramajiem tos, kas nav vakcinējušies, bet citā skolā apņirgās vakcinētos. Jo vecāku domāšana, viņu uzskati dabiskā ceļā pielīp bērniem. Un var būt arī tā, ka jaunietis nostājas pozā pret saviem “tumsonīgajiem” vecākiem. Bēda būs, ja naidi un sabiedrības sašķeltība no “tvitera” pārcelsies arī uz skolu - uz “siena pret sienu”, “burbulis pret burbuli” starp skolēniem, starp skolēniem un pedagogiem.
Bērniem un jauniešiem pagājušajā mācību gadā trūka normālas socializācijas, kas ir traumējoši. Tagad tikt atpakaļ pie normalitātes arī var nebūt viegli.
Šodien un šajās septembra dienās vajadzētu biežāk vaicāt bērniem, kā viņi jūtas.
Un varbūt vajag bērniem atvainoties, ka viņiem ir darīts pāri? Jo viņiem ir darīts pāri. Ļoti!