Nelāgā jezga vai ķibele, vai kā to vēl nodēvēt ar Administratīvi teritoriālo reformu zāģē pamatus pašai augstākajai juridiskajai institūcijai mūsu valstī. Gribot vai negribot, Satversmes tiesa ir spiesta nodarboties ar lietām, kuras tai nekādi nepiedien un kurām būtu jābūt likumdevēju un izpildvaras kompetencē.
Nupat ir stājies spēkā Satversmes tiesas spriedums attiecībā uz Ilūkstes un Ozolnieku novadu, kas liek Saeimai pārskatīt reformas risinājumu attiecībā uz valstspilsētām, iespējams, apvienojot tās ar to piegulošajiem novadiem.
Iepriekš ir bijuši visādi brīnumi - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija piedāvāja atstāt tikai divas republikas nozīmes pilsētas - Rīgu un Jūrmalu, pārējās lielpilsētas pielīdzinot novadiem. Vairums lielpilsētu tā nebija ar mieru. Liepāja pretojās. Liepāja tika atstāta kā lielā pilsēta, bet Ventspils un Jelgava - nē. Tur bija redzama skaidra saistība ar viendienīgiem politiskiem procesiem valstī un centieni ieriebt Ventspilij un Jelgavai, jo šajās pašvaldībās valdošā valdības vara nav pie varas, un pašvaldību vara ir “zaļzemniekiem”.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), kuru reformas gaitā kontrolēja Juris Pūce (AP), spieda uz to, ka Jelgavai un Ventspilij jāpievieno apkārtējās teritorijas. Tas bija ar domu, ka varbūt tādā veidā izdosies dabūt nost no varas iepriekšējos pašvaldību vadītājus. Nekāda cita racionāla iemesla mainīt un novadus apvienot, AP patiesībā nebija. Jo Ventspils novads visnotaļ labi attīstās neatkarīgi no Ventspils pilsētas, un tieši tāpat ir ar Jelgavas novadu, kuram pievienošanās Jelgavas pilsētai ir vajadzīga kā zaķim piektā kāja. Nav arī lielas jēgas apvienot šīs pilsētas ar tām piegulošajiem novadiem, jo šā vai tā Jelgavā un arī Jelgavas novadā pēc vēlēšanām pie varas ir palikusi ZZS. Arī Ventspilī ir uz to pusi.
Taču tas netraucē VARAM visu ko urbt uz priekšu. Ir izveidojusies tāda mulsa situācija, ka visas savas funkcijas VARAM ir uzgrūdusi uz kakla Satversmes tiesai. Satversmes tiesa tā vietā, lai pieņemtu fundamentālus pamatspriedumus, nodarbojas ar lietām, kuras tai vispār nebūtu jārisina - attiecībā uz valstspilsētām izšķirīgs kļuvis jau pēc vēlēšanām Satversmes tiesas pieņemtais lēmums attiecībā uz Ozolnieku novadu un Ilūkstes novadu.
Ozolnieki reformas rezultātā ir pievienoti Jelgavas novadam, Ilūkste ir pievienota Augšdaugavas novadam. Taču tajos neietilpst pilsētas, kurām pieguļ šie novadi. Jelgava un Daugavpils ir valstspilsētas. Tādējādi Ozolniekiem un Ilūkstei nav likumā reformas kritērijos ierakstītā attīstības centra. Un šie divi nelielie novadi, ejot uz tiesu un iestājoties par savu patstāvību un interesēm, tagad būs izraisījuši grandiozas izmaiņas lielākajās Latvijas pilsētās. Saeima nevar ignorēt Satversmes tiesas lemto. Līdz gada beigām tai jāatrisina Ilūkstes un Ozolnieku rēbuss, un tā - lai arī citas līdzīgā situācijā esošās pašvaldības tiktu pie saviem attīstības centriem. Par to Neatkarīgā jau rakstīja (rakstu lasiet šeit https://neatkariga.nra.lv/izpete/353591-saeima-sak-reformet-pasvaldibu-reformu).
Ir divas versijas, kā to izdarīt. Var formāli piešķirt attīstības centra statusu kādai no jaunā novada sastāvdaļām, piemēram, Ozolniekiem. Pat ja realitātē tas nebūs nekāds dižais centrs, juridiski šāds risinājums tiesu varētu apmierināt. Otrs variants ir atgriezties pie sākotnējā ministrijas piedāvājuma, un faktiski likvidēt piecas valstspilsētas, apvienojot tās ar piegulošajām pašvaldībām. Tieši šo otro risinājumu uz Saeimu šonedēļ atnesa ministrs Artūrs Toms Plešs un viņa komanda.
Var visādi darīt, taču te iezīmējas tendence, ka Satversmes tiesa, kas nav domāta sīku viendienas politiskās taktikas jautājumu risināšanai, ir burtiski pievienota Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai kā izspriedēja, vai rīkoties tā vai kaut kā citādi. Tas ir bīstami! Satversmes tiesas autoritāte tādā veidā pazeminās.
Zema Satversmes tiesas autoritāte, kas jau ir cietusi, piņķerējoties ar spriedumu netradicionālā seksa jomā, te ieberžas vēl dziļāk. Satversmes tiesai nepieklājas lemt to, kas jālemj ministrijai un valdībai. Satversmes tiesas uzdevums atbilstoši tās kompetencei ir nodrošināt tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiktu novērsts regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām (aktiem), kā arī dot savu vērtējumu konstitucionāli nozīmīgos jautājumos. Tas it kā saprotami. Taču administratīvi teritoriālā reforma, ciktāl tā neskar pašus Satversmes pamatus, ir gaužām viendienīga politiskās izvēles problēma. Attiecībā pret Satversmi nav nozīmes, cik Latvijā ir novadu - 101, 1000 vai 10. Taču Satversmes tiesa te visu ko lemj un pēta - vai Saeimas balsojums atbilst reformas mērķiem, vai novadā ir kāds attīstības centrs utt. Tas nav un tam nevajadzētu būt Satversmes tiesas līmenim.
Satversmes tiesai nevajadzētu nodarboties ar konstitūcijas priekšā nenozīmīgām “chikenshit” jeb cāļukaku lietām - ar to pašu, ar ko nodarbojas viendienas (viengada, divgadu) politiķi - Kariņš, Pavļuts, Pūce.
