Sestdien, 3, jūlijā notika politiskās partijas "Kustība "Par!"" kongress, kurā ievēlēja jaunu valdi 11 locekļu sastāvā, no kuriem seši ir tie paši valdes locekļi, kuri jau bija. Par valdes priekšsēdētāju atkal ievēlēts Daniels Pavļuts.
Vērtējot padarīto, "Par!" vadītājs, veselības ministrs Daniels Pavļuts pauda viedokli, ka "Par!" ir kļuvusi par stipru liberālu balsi Latvijas nacionālajā politikā. Sadarbībā ar partijas partneriem "Latvijas attīstībai", "Izaugsme" un "Progresīvajiem" izdevies īstenot novadu reformu, pieņemt Sabiedrisko mediju likumu, iegūta vara Rīgas domē, iecelti "mūsdienīgi domājoši cilvēki" vairākos amatos, piemēram, Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova un valsts kontrolieris Rolands Irklis.
Kongresa pacilātā gaisotne un runas, kurās partijas biedri pauda gandarījumu par saviem spožajiem sasniegumiem, ir vēstījums sabiedrībai, ka “Par!” ir partija, kurai viss ir kārtībā - aplausi, ziedu klēpji, marši un lozungi kā kādā PSKP XXV kongresā.
Covid-19 pandēmijas krīzes vadība ir lieliska, izcila. Nu, jā - ir bijušas kaut kādas kļūdiņas vakcīnu iepirkumos, bet tas bija sen un nav taisnība. Bijušās veselības ministres Ilzes Viņķeles darbība vakcīnu pirkšanā netika vērtēta, it kā partijai ar to nav bijis vispār nekāda sakara. Nav jau runas par to, ka partijas kongresā vajadzētu atvērt netīrās veļas mazgāšanas punktu - tā būtu galējība, taču objektīvu izvērtējumu, kļūdu atzīšanu, lai turpmāk tās neatkārtotu, tā kā vajadzēja. Nu bet, ja nav, tad nav.
Kā varenu partijas sasniegumu politiķis minēja arī partijas biedru dalību pašvaldību vēlēšanās, kur deviņi partijas biedri ir ieguvuši deputātu mandātus.
Tad nu gan sasniegums! Pa visu valsti tikai deviņi mandāti, turklāt neviens “Par!” pārstāvis nav ieguvis pašvaldības domes priekšsēdētāja amatu.
Patinot atskatu atpakaļ, nebija jau arī Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas nekāds uzvaras gājiens - visu apvienotā “Latvijas attīstībai”, “Par!” un “Progresīvie” saraksta lielāko daļu mandātu ieguva “Progresīvie”. Bet nu Mārtiņš Staķis - jā,
Staķis par mēru ir kļuvis. Ja viņš nebūtu maijā rāvis nost Baltkrievijas karogu, rīdziniekiem jau būtu aizmirsies, kas vispār ir pilsētas mērs, kā viņu sauc un kā viņš izskatās.
Kustība “Par!” varētu mierīgi pārsaukties arī kādā citā vārdā, kas precīzāk izteiktu tās būtību, piemēram, “Mēs savai Rīgai”, “Rīgas partija” vai kaut kā tā.
Var jau saprast Pavļuta vēlmi skaistajā kongresā sacīt ko uzmundrinošu, iedvesmojošu, taču Sanitas Osipovas un Rolanda Irkļa pieminēšana, jādomā, šiem pieminētajiem varēja likt nožagoties. Tātad Pavļuts nemaz neslēpj un skaļi to pat paziņo, ka Osipova un Irklis ir partijai savējie, partijas “Par!” ielikteņi - tā to no malas varēja saprast. Taču šie divi cilvēki ir tādos amatos, kuros sēžot pagalam nepiestāv identificēties ar kādu, jebkuru partiju. Satversmes tiesas un Valsts kontroles valdītājiem savi spriedumi un ziņojumi jāraksta, neietekmējoties no iekšpolitiskām kaislībām, nav pieļaujama viņu neobjektivitāte, pieslienoties kādai partijai vai tās ideoloģijai. Līdz ar to, paslavējot Osipovu un Irkli par “mūsdienīgu domāšanu”, Pavļuts ir veicis lāča pakalpojumu - īpaši jau Osipovai, kuras vadītā Satversmes tiesa ir spriedusi ļoti moderni un progresīvi lietās par viendzimuma partneru tiesībām. Vai nav tā, ka ar to slavināšanu Pavļuts stipri pārcentās?
Pavļuts un arī citi partijas kadri kongresā lietoja daudz tādas leksikas, kas uzsver “Par!” īpašo vēlmi atrasties tajā iekšpolitikas spektra daļā, kas ir liberāla, progresīva, eiropiska, moderna, toleranta, demokrātiski iekļaujoša un veiktspējīga pretēji ultrakonservatīvai, stagnējošai, tumsonīgai, autoritārai.
Nebūtu ne vainas, ja vien šī partija tiešām būtu tik veiktspējīga un progresīva. Ar to veiktspēju ir diezgan bēdīgi - lai gan vakcinācijas organizācijā ir izlietota milzīga nauda, pat vēl šobaltdien vakcinēta ir tik tikko trešā daļa iedzīvotāju.
Idejiski “Par!” aizvien vairāk sāk līdzināties tām Rietumeiropas partijām, kuru ideoloģija ir savdabīgs liberālisma un marksisma mikslis. Šīm partijām ir raksturīga vecās kārtības graušana, “neiecietība pret neiecietīgajiem” un tādas politiskās cīņas metodes, kas dažkārt nebūt vairs nav demokrātiski iekļaujošas un neautoritāras.
