Pēdējo 12 mēnešu laikā aptuveni 10% Latvijas iedzīvotāju ir devuši kukuli kādā ārstniecības iestādē, bet 4% ir maksājuši izglītības iestādei, lai panāktu sev vēlamo, liecina starptautiskās organizācijas “Transparency International” ziņojums - “Global Corruption Barometer - EU 2021” .
Šis rādītājs nav no korupcijas uztveres mērījumiem (tas ir tad, kad cilvēkiem vaicā vispārīgi, kā viņiem šķiet, vai un kur pastāv korupcija), šis rādītājs ir konkrēts un ir radies no jautājuma, vai esat devis kukuli. Respondents tad pārcilā prātā pēdējā gada notikumus un atbild, ka, jā, ir devis. Katrs desmitais atbild, ka ir devis. Tā kā ne jau katrs iedzīvotājs ir gada laikā bijis tik slims, lai meklētu dakteri, jādomā, ka potenciālu kukuļa devēju īpatsvars sabiedrībā varētu būt vēl lielāks par 10%.
Protams, sabiedrības uzskati par korupciju laika gaitā ir mainījušies. 2002. gadā veiktajā Latvijas Universitātes Baltijas studiju centra aptaujā līdz 70% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju bija gatavi veikt nelegālos maksājumus ārstniecības iestādēs, puse respondentu neatzina, ka kukulis ārstam (naudas izteiksmē) būtu uzskatāms par korupciju. 45% uzskatīja, ka maksa ārstam ir normāla pateicība. Jādomā, ka pašlaik šie skaitļi varētu būt stipri sarukuši - vismaz tādā ziņā, ka to, ka kukulis nav kukulis, vairs neapgalvotu puse iedzīvotāju.
Neatkarīgā jau rakstīja, ka salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm Latvija neizskatās kā pati bēdīgākā - ir Rumānija un Bulgārija, kur kukuli pēdējā gada laikā devis katrs piektais.
Baltijas valstu vidū Latvija ir pa vidu - Lietuvā kukuli devuši 19%, bet Igaunijā 2%. Igaunija atkal izceļas ar 2%, kas ir pat daudz labāk nekā ES vidējais 6%.
Bet nu Latvijā ir 10%.
Ko tas nozīmē? Varbūt jāsāk ar jautājumu, vai “zatleriskās” aploksnes došana ir labi vai slikti?
Tas ir ļoti slikti, jo valsts darbā ārsti izmanto valsts samaksātas iekārtas, telpas un medikamentus. Viņi saņem algu no valsts, un aploksnes došana ir slikti. Vēl sliktāk, ja ārsts aploksni pieprasa. Tas tad jau ir pavisam nelāgi, un ir bijuši vēsturē gadījumi ar ļoti bēdīgām beigām.
Arī privātprakses ārstam aploksne nav jādod, jo tad viņš piemāna savu darba devēju, saņemot papildus naudu un nepastāstot par to darba devējam. Arī, ja ārsts pats ir sev saimnieks, aploksne nozīmē nelegālu naudas apriti bez nodokļa maksāšanas, un arī tas ir ļoti slikti.
Pēdējie 12 mēneši ārstiem ir bijis laiks, kad visa uzmanība ir bijusi koncentrēta uz kovidu. Paldies tiem varonīgajiem ārstiem, medmāsām, sanitārēm, kas strādāja kovidfrontes pirmajās līnijās! Un arī tagad kovids nav vēl līdz galam atlaidies, un nevar zināt, kā vēl būs turpmāk.
Šajā laikā ir bijusi ļoti apgrūtināta visu citu slimību ārstēšana.
Valdības ierobežojošā politika ir dzinusi ārstus “pagrīdē” - dažbrīd ar ko citu, nevis kovidu, slims cilvēks nu nekādi nav varējis tikt legālā veidā pie daktera. Bet, ja cilvēks ir slims, tad viņam kaut kas jāizdomā, kā tomēr saņemt veselības aprūpi. Un aploksne kā zelta atslēdziņa atver visas durvis -
brīnumainā veidā ar aploksni var tikt pie daktera laikus, nevis kad ir jau par vēlu. Lielā mērā Krišjāņa Kariņa (JV) kovierobežojumi ir veicinājuši korupciju.
Var, protams, teikt, ka ierobežojumi bija nepieciešami. Lai tā būtu. Taču fakts ir fakts - 10% ir devuši kukuli. Droši vien daudziem nav bijis citas izejas kā vien dot kukuli, bet medicīnas aprūpes darbinieki šo bezizeju ir izmantojuši, un veselības aprūpe nav gājusi tīrus un taisnus ceļus.
Pēc starptautiskās organizācijas “Transparency International” datiem, korupcija neapšaubāmi Latvijā pastāv, un tās līmenis veselības nozarē ir augstāks nekā vidēji ES. Politiskais spēks “Attīstībai/Par!” organizāciju “Transparency International” un tās Latvijas atzaru “Delna” agrāk lika priekšā un pakaļā kā svētbildi, sadarbojās, klausīja, slavēja, izmantoja šo organizāciju pētījumus, lai kritizētu “sliktās” valdības, kurās pašreizējo partijas kadru nebija vai kurās tiem bija par maz varas. Ar “Delnu” pat ir bijis tā, ka dažbrīd nevar saprast, kur partija, kur sabiedriskā organizācija, jo “Delnas” bijušie kadri mēdz kļūt par AP biedriem.
Taču tagad kaut kā vairs pat nedzird, ka tādi “Transparency International” pētījumi pastāv. Vai arī tie ir nobāzti tālā informatīvās telpas kaktā un dezaktivizēti, uzpūšot tiem virsū citu aktualitāšu un pseidojaunumu miglu.
Pie veselības nozares stūres ir Daniels Pavļuts (“Attīstībai/Par!” AP). Viņa ministrijā tiek sacerēti plāni par kovida izplatības ierobežošanu un tiek sprausti vakcinācijas mērķi. Taču ne mazāk svarīgs būtu arī plāns korupcijas apkarošanai veselības aprūpē, kurā būtu ņemtas vērā pēdējā gada aktualitātes. Vai tad Pavļuts nepamana, ka kaut kas nav īsti labi?
Var jau rādīt ar pirkstu uz rumāņiem vai lietuviešiem, ka tur ir sliktāk, taču kāpēc jāskatās uz to pusi? Jāparaugās uz igauņiem. Kāpēc viņiem ir 2%, bet mums 10%?
Ja Pavļutam prāts nenesīsies pamanīt šos skaitļus, secinājums no tā būs vienkāršs - viņš un viņa politiskais spēks tikai vārdos ir korupcijas apkarotājs, korupcijas apkarošana ir poza, nevis pozīcija, korupcijas apkarošana viņiem ir, lai bļaustītos tad, kad ir tāda konjunktūra, bet, kad partija ir pie varas, antikorupcijas karogs kļūst par nevajadzīgu lupatu.
