Ilūkstes novada pievienošana Augšdaugavas novadam un Ozolnieku novada pievienošana Jelgavas novadam neatbilst Satversmei.
Attiecībā uz Jaunjelgavas, Carnikavas, Rugāju, Iecavas, Rundāles, Auces, Salas, Salacgrīvas, Alojas, Babītes, Kandavas un Mazsalacas novadu administratīvi teritoriālā reforma atbilst Satversmei. Šādu spriedumu ir pieņēmusi Satversmes tiesa 21. jūnijā. Apstrīdētās normas attiecībā uz Ilūkstes novadu un Ozolnieku novadu par spēkā neesošām atzītas no 2022. gada 1. janvāra, tādējādi Saeimai attiecīgā likuma grozīšanai dots vairāk laika.
Kā jau mēs tagad zinām pēc peripetijām ar Varakļānu pagastu, Satversmes tiesas spriedumi ir jāpilda. Citādi atnāks Valsts prezidents Egils Levits un Saeimu atlaidīs... Nu labi - Levits Saeimu nevar atlaist, bet var ierosināt tās atlaišanu, taču būtību tas nemaina.
Jādomā, ka Saeima šoreiz pretī nespītēsies, tāpēc Ilūkste un Ozolnieki atkal būs brīvi un neatkarīgi attiecīgi no Augšdaugavas un Jelgavas kaklakungiem. Ne visiem tā ir veicies.
Ir tāda maza problēmiņa, ka Ozolnieku un Ilūkstes iedzīvotāji jau ir bijuši pie vēlēšanu urnām jaunizveidotajos novados. 1. jūlijā jaunās pašvaldības sāks darbu. Bet nezīlēsim, kā tur kas tālāk notiks - droši vien cilvēkiem būs jāpiestaigā uz vēlēšanām biežāk.
Konstitucionālais ķīselis ir ievārīts tāds, ka maz nešķiet - vienos gadījumos Satversmes tiesa lemj tā, citos atkal citādi, jo vadās no kritērijiem par to, vai novadu piederība atbilst reformas mērķiem, vai novados ir attīstības centri. Lai nu tā būtu. Ne Satversmes tiesa ir šā jandāliņa autore. Autors ir zināms - tas ir bijušais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (“Attīstībai/Par!”), kurš blēdību dēļ ar Rīgas caurlaidēm ir atkāpies no amata. Tagad viņš ir atjaunojis Saeimas deputāta mandātu.
Žēl, ka Latvijas Republikā nav tādu likumu, kas liktu maksāt no personīgās vai vismaz no partijas kabatas par tēriņiem, kas rodas no juceklīgiem, absurdiem, voluntāriem ministru lēmumiem. Bet derēja gan tādi likumi!
Jo izdevumi te rodas daudziem. Nieks vēl par tiesas izdevumiem un tās notērēto elektrību. Visāda veida dokumenti, veidlapas, adreses prasa papildu izdevumus, ja tās maina un maina. Centrālā vēlēšanu komisija nevar noorganizēt vēlēšanas normālā veidā reizi četros gados, un tai jāatliek Varakļānu un Rēzeknes novadi uz 11. septembri. Bet par Ilūksti un Ozolniekiem vēl vispār nekas nav skaidrs.
Par iedzīvotāju izdevumiem jautājums ir sarežģītāks, jo būs visādi gadījumi - būs iedzīvotāji, kuriem nekas dzīvē nemainīsies, bet būs, kur cilvēkiem būs jābrauc gaisa gabals uz jauno pašvaldības centru, kur kārtojamas lietas. Bet to jau tā grūti aprēķināt.
Kāds vispār bija Jura Pūces reformas mērķis, kas ir ieguvēji, kas zaudētāji?
Te ir tā, ka pastāv deklarētie, oficiālie mērķi - valsts un pašvaldību ekonomiskās izaugsmes un konkurētspējas uzlabošana, racionāla budžeta līdzekļu izlietošana, pievilcīga vide investīcijām un jaunu darba vietu radīšanai, emigrācijas samazināšana utt., un ir mērķi, par kuriem Pūce skaļi nerunā - pārzīmēt karti tā, lai pareizās valdošās koalīcijas partijas iegūtu vairāk ietekmes un lai attiecīgi vietējo līderu ietekme samazinātos. Un pie viena vēl parādot savu varenību pašvaldību izreformēšanā, iesūkt noderīgus un pakļāvīgus vietējos politiķus savā partijā, pievēršot viņus savai liberālmarksistiskajai ticībai. Pēc vēlēšanām redzam, ka necik daudz šie mērķi nav sasniegti, tomēr centieni bija, un šis tas ir arī izdevies.
Un par to visiem Latvijas iedzīvotājiem ir jāmaksā - ne tikai piecīti, kas aiziet no mūsu makiem partijām kā valsts budžeta finansējums.
Bet, ja jāmaksā un jāpārmaksā, tad rodas jautājums, kurš par to ir atbildīgs?
Visa politiskā atbildība gulstas uz Pūci un politprojektu “Attīstībai/Par!”. Diemžēl tā ir tikai politiska atbildība, kas nepārvēršas taustāmā naudiskā kompensācijā. Tomēr Latvijas pilsoņiem ir vismaz iespēja nākamreiz vairs par tādu “Attīstībai/Par!” nebalsot.
