Pēdējā brīdī pirms pašvaldību vēlēšanām valdošā koalīcija ir paspējusi veikt kabineta kosmētisko remontu un nopūst ar krīta kārtu bēdīgi saplaisājušos griestus.
Pēc tam apmetums atkal kritīs zemē un visi mēsli tiks redzami, bet tas jau būs pēc tam. Tagad elektorātam ar možām cerībām jāgaida, ka četri jaunie ministri būs kaut kas jauns, enerģisks, citāds un labāks. Elektorāts mēdz aizmirst pārestības, neatminēties, kādā izmisumā bija pirmo kovidaizliegumu un mājsēdes laikā, kad nevarēja strādāt un nebija naudas. Izplēnē dusmas par nekonsekventajiem, haotiskajiem, absurdajiem lēmumiem. Putniņi čivina, cilvēkiem labs prāts.
Pēc ilgām debatēm Saeimas vairākums ir izteicis uzticību četriem ministriem - ekonomikas ministram Jānim Vitenbergam (NA), iekšlietu ministrei Marijai Golubevai (AP), izglītības un zinātnes ministrei Anitai Muižniecei (JKP) un labklājības ministram Gatim Eglītim (JKP).
Jaunā konservatīvā partija, iegūstot labklājības ministra posteni, var iekrist lamatās, kas izraktas milzu lempjiem.
Jo, kas gan ir Labklājības ministrija? Tā ir ministrija, kas tērē. Finanšu līdzekļi, kas tai novirzīti, nav mazie, taču tie kaut kur izčib - beigu galā sociālie darbinieki, kas strādā frontes pirmajās līnijās, ir tikpat situēti kā viņu klienti - trūcīgās personas. Gatim Eglītim salīkušu muguriņu un cepuri rokā žmaidzot būs jālūdzas citas partijas - “Jaunās Vienotības” - ministram Jānim Reiram, lai viņš atmet kādu grasi nabadzīgajai labklājības nozarei. Bet Reirs ir slavens ar savu sīkstulību.
Eglītis nav slēpis ambīcijas kļūt par finanšu vai vismaz ekonomikas ministru, taču te viņš ir nosūtīts uz jomu, kurā uz viņu raudzīsies simti tūkstošu badainu acu, milzīgi daudz pensionāru, kuri salīkušiem pirkstiem pie veikala maciņos skaita dzeltenus eirocentus.
Par vēsturnieci un filoloģi Mariju Golubevu pagaidām neko nevar zināt, izņemot faktu, ka no iekšlietām viņa līdz šim ir bijusi diezgan prāvā attālumā. “Mana darba atslēgvārdi būs cilvēcīgums, reformas un sadarbība,” viņa sacīja. Kas ir lādītē aiz atslēgvārdiem? Cilvēcīgums pret likumpārkāpējiem? Reformas, lai izrotētu no sistēmas ārā pēdējos tur palikušos izmeklēšanas darba profesionāļus? Sadarbība ar ko? Bet - gan jau redzēsim, kad ministre sāks darboties.
Turpretī jaunā izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece nav pirmo dienu ar pīpi, jo ir strādājusi par parlamentāro sekretāri un roku rokā ar savu priekšgājēju Ilgu Šuplinsku. Tas varbūt pat ir bīstamāk. Muižniece slavē Šuplinsku par lielo darbu un jaudu, un pauž, ka nozare saprotot, ka tas ir darbs. Taču tur jau tā bēda, ka izglītības nozare nesaprot. Izglītības nozare domā, ka Šuplinska ir darījusi nedarbu. Ir kaut kā tā, ka Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) un Latvijas Rektoru padome jau ap gadumiju prasīja Šuplinskas demisiju. Un tas nebija tāpēc, ka godājamajiem rektoriem un cienījamajām skolotājām nepatiktu Šuplinskas frizūra vai tikai par to, ka valdība regulāri uzmet skolotājus ar naudām. Demisija tika prasīta par nopietnām lietām - par ministres uzpūtību, kurlumu pret nozares viedokli. Sava loma nozares īgnumam pret ministri bija arī viņas stumtajam Augstskolu likumam un runāšanai par reformu, kas patiesībā nozīmē tikai vienu - ieviest augstskolās padomes, kas būs politiķu naudas pumpīši. Būs politiķi, kas tajās saņems algas, bet galvenais motīvs ir uzmesties augstskolām par kaklakungiem, lai lemtu to vietā, kam kādus nekustamos īpašumus uzsist gaisā. Ja Muižniece turpinās tādā pašā garā kā Šuplinska, nozare nesapratīs arī viņu.
Ministre jau vistuvākajā laikā metīsies iekšā skolēnu dziesmu un deju svētku organizācijā, kur viņai nav izredžu - tie ir lemti neveiksmei. Būs kaut kāds dziesmu un deju svētku izstrādājums, kur krējumam pievienots e-ūdens, un varbūt šā digitālā šķidruma būs pat vairāk nekā dziesmu un deju. Tā kā premjers Krišjānis Kariņš (JV) un veselības ministrs Daniels Pavļuts (AP) ir veiksmīgi nokāvuši pasaules hokeja čempionātu, līdzīgā veidā viņi centīsies kaut arī dziesmu un deju svētkus. Tāpat arī Muižnieces apņēmība darīt visu, lai 1. septembrī skolēni var sākt mācīties klātienē, var sastapt Kariņa un Pavļuta kumulatīvos uzrūcienus. Nav jau arī vēl zināms, kāda kovidsituācija būs septembrī, bet, ja tikai būs kaut mazākā pasliktināšanās, Muižniecei nāksies aplauzties.
Bet nu lai ministrei veicas!
Jaunais ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs ir tas pats vecais ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs, tikai ar nomainītu partijas piederību. Vismaz ar savu jomu - ar uzņēmējiem - viņš vēl nav sakašķējies.
Vispār jau ar ekonomiku ir diezgan bēdīgi - Latvijas IKP pieaugums pirmajā ceturksnī bija mīnus divi procenti. Tikmēr Lietuvā ir plus viens, bet Igaunijā pat plus 5,4%. Tā ir atpalicība. Vitenbergs gan pie tā ir maz līdzvainīgs, jo nožēlojamie iekšzemes kopprodukta rādītāji rodas kompleksi - kamēr Vitenbergs domā, kur un kā uzņēmēji varētu nopelnīt, JKP ministrs Tālis Linkaits aptur dzelzceļa elektrifikāciju, lai lemtu Latviju mūžīgai konkurētnespējai, tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) šķiriskā naidā pret buržujiem diskreditē ostas, lai kuģi tām mestu lielu līkumu. Bet tranzīts nav tikai tranzīts viens pats - tas ir darbs arī transportam, loģistikai, pakalpojumiem. Jādomā, ka arī jaunais Vitenbergs maz ko spēs iesākt, ja turpat vienā Ministru kabinetā ar viņu darbojas hunveibini.
Tas, ko aizvadītajā nedēļā redzējām, bija “Ministru kabineta rekonstrukcija”, ja raugāmies no premjera Krišjāņa torņa. Ja raugāmies no malas, tad ir cita aina - līdzīgi kā dzīvnieku pasaulē hiēnas, šakāļi un maitu lijas nokopj sprāgoņu - četras partijas sadalīja piektā, strādāt vairs nespējīgā partnera mantojumu. Tas, ko nupat redzējām, bija manevri, kas svarīgāki par karadarbību, sekss, kas svarīgāks par bērnu - tas ir ļoti demokrātisks process, par kuru nezini - smieties vai raudāt.
Partiju augstajām priekšniecībām tas bija vajadzīgs ar domu, ka ministru rokādes Rīgā samulsinās pašvaldību vēlētājus un viņu sirdis atmaigs pret valdošās koalīcijas pārstāvjiem novados.
Un tagad visi, kas vēl nav paguvuši, visi, kas nav rīdzinieki, varakļānieši un rēzeknieši, priecīgā noskaņojumā pie urnām!
