5. jūnijā notiks pašvaldību vēlēšanas, kas šoreiz ir neparastas daudzējādā ziņā.
Tā kā Rīgā jau bija ārkārtas vēlēšanas, šajā reizē visa aģitācija, solījumi, lielība un skandāli notiek visur citur, bet ne Rīgā.
Starplaikā bijušais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (“Attīstībai/Par!”) ir pārzīmējis novadu karti, un tagad agrāko 119 pašvaldību vietā palikuši 42. Novadi ir lielāki, līdz ar to vietvara ir attālinājusies no jaunizveidoto novadu nomalēm. Vēl attālāku šo situāciju padara kovids, kas apgrūtina ļaužu tikšanos, pulcēšanos un dzīvu sarunu.
Tomēr, par spīti visam, uz šīm vēlēšanām ir noteikti jāiet, jāizmanto arī iepriekšējās balsošanas iespējas vai jābalso pa pastu, vai arī jāizmanto moderno laiku iespēja balsot Pilsonības un migrācijas biroja e-pakalpojumā. Tiesa gan,
Madonas un Rēzeknes novados vēlēšanas vēl nenotiks, jo reforma tajos ir aizkavējusies, un vēl gaidāma skandaloza ņemšanās - politikas aizkulisēs jau dzird, ka tūliņ, šodien, 28. maijā, būs zināms Satversmes tiesas spriedums, ka Varakļāni tiek iekļauti Madonas novadā - īsteni latgaliskā zeme tiek aizsūtīta “trimdā” uz Vidzemi.
Ministru kabinets jau esot sagatavojis lēmuma melnrakstu, kā šo spriedumu izpildīt, un pat esot jau nosprausts vēlēšanu datums kaut kad septembra sākumā. Ja tā ir taisnība, tad tas izskatās nelāgi - kā tas nākas, ka valdība strādā roku rokā ar Satversmes tiesu, jau priekšlaikus zina, kāds būs spriedums? Varbūt valdība raksta spriedumus Satversmes tiesas vietā, bet Satversmes tiesa palīdz valdībai rakstīt, kā tos izpildīt?
Bet pārējos 40 novados vēlēšanas laikam vairs nevar atlikt. Doma atlikt vēlēšanas vienubrīd bija, taču nesanāk kumulatīvie rādītāji tik briesmīgi, lai varētu uzvelt vainu par vēlēšanu pārcelšanu kovidam.
Pirms vēlēšanām der atcerēties, ka šīs nav Saeimas vēlēšanas. Te, kā smejas odesieši, ir divas lielas atšķirības. Novada dome nenodarbosies un nevar nodarboties ar pievienošanos globālajam ANO migrācijas paktam vai Stambulas konvencijai, tā neakceptēs līgumu ar Starptautisko kodolpētījumu organizāciju, neatcels obligātā iepirkuma komponenti un arī visādi pašlaik aktuālie kovidierobežojumi vai to atcelšana nebūs novada domes kompetencē.
Taču pašvaldība rūpēsies par skolu jumtiem, bērnudārzu remontiem, kanalizācijas vākiem, par apstādījumu puķēm, par tīru un priecīgu pilsētvidi vai lauku ainavu. Uz pašvaldības pleciem būs sociālā atbildība. Pašvaldībai nav daudz naudiņas, tomēr tās rīcībā ir daļa iedzīvotāju ienākuma nodokļa un visi ieņēmumi no nekustamā īpašuma nodokļa. Tāpēc ir svarīgi vērot un klausīties, kā topošie domnieki grasās novada maku pildīt, lai pēc tam būtu, ko dalīt.
Katras pašvaldības rūpju lokā ir uzņēmējdarbība, un to var veicināt vai graut. Saukļi “veicināsim mazo un vidējo biznesu” vieni paši ir tikai ūdens. Tiem jāpievieno konkrētas idejas - kur, kad, kam, kādam mazajam un vidējam?
Ar šo mazo un vidējo situācijas var būt dažādas. Pašvaldība var ļaut un var neļaut ceļa malā būt veikalam, degvielas uzpildes stacijai, fabrikai, noliktavai, terminālim, vēja enerģijas parkam. Un te iedzīvotāji, kas dzīvo attiecīgā pašvaldībā, ielā, mežmalā, var atbalstīt vai neatbalstīt šāda objekta rašanos. Vienā gadījumā var būt tā, ka šāds objekts dos brīnišķīgu ieguldījumu cilvēku dzīvē - viņi kļūs turīgāki, jo būs darba vietas, būs objektu īpašnieku nodokļi pašvaldībai un valstij, būs grūdiens kopējā uzņēmējdarbības vides plauksmē, jo viens objekts velk līdzi citus un attīstās šo objektu apkalpojošās jomas un infrastruktūra.
Var būt arī tā, ka objekts bojā vidi, rada trokšņus, smakas un sprādzienbīstamību, aizsedz skatu, pazemina apkārtējo īpašumu vērtību.
Vēl ir trešais gadījums - kad kādi konkurenti biedē iedzīvotājus, lai nepieļautu celt veikalu, DUS vai ražotni, pārspīlē tās kaitīgumu, noniecina gaidāmos ieguvumus un diskreditē firmas īpašniekus. Arī tā var būt. Cilvēkiem tad jābūt ļoti gudriem - jāvēro, jāklausās, jāanalizē, kas ir, bet kas nav taisnība.
Ir tā, ka arī šoreiz atkārtojas tāda parādība, ka politiķi, kas grib gāzt jau valdošo domi, nav diez cik kompetenti un nemaz nezina, kas notiek. Tādā gadījumā rodas solījumi izdarīt to, kas sen jau ir izdarīts. Piemēram, vienā pilsētā, kas ir valsts rietumos, jau pirms vairāk nekā 20 gadiem vairs netiek sēdēts uz vienas nozares adatas, industrializācija risinās pilnā sparā, ar mainīgām sekmēm, bet ir arī daudz sasniegumu. Taču vietvaras opozīcijas partijas gudro, ka industrializāciju vajag sākt... Laikam reti ir nācies pabūt tajā pilsētā, kurā cenšas pārņemt varu, un uz norisēm skatās no Rīgas attālumiem un augstumiem.
Kādā citā pilsētā, kas atrodas valsts centrā, viena no opozīcijas partijām savā priekšvēlēšanu programmā sola uzstādīt videonovērošanu kritiskos un bīstamos punktos. Labrīt! Šī pilsēta īpaši izceļas starp citām ar to, ka videokameras iedzīvotājus novēro varbūt jau pat par daudz - tās redz ne tikai bīstamos un kritiskos punktus, bet bija pat gadījums, ka zem tilta pie upes viens iereibis pilsonis veica nepiedienīgas darbības. Taču videonovērošana to fiksēja, un pēc piecām minūtēm pašvaldības policija bija klāt, lai neķītreli sašņorētu.
Viens no faktoriem, kas neizbēgami ietekmēs pašvaldību vēlētāju izvēli, būs tas, kā “lielās” partijas ir uzvedušās šajā kovida krīzes laikā. Valdošās koalīcijas partijas ir parādījušas sevi no visnepievilcīgākās puses - kā alkatīgas, haotiskas, nespējīgas noorganizēt vakcināciju, izdomāt saprātīgus epidemioloģiskās drošības noteikumus, lai tie nav bezjēdzīgi vai pat kovida izplatību veicinoši. Daži ierobežojumi izskatās kā palīdzība vienām uzņēmēju grupām, lai tie var otrus izkonkurēt un izreiderēt. Te, protams, pastāv aizdomas, ka līdzīgā stilā kā partijas augšas var darboties arī pašvaldību vēlēšanu kandidāti no partiju šūniņām novados.
Bet novadu iedzīvotāji gan jau zinās, vai kandidātam var uzticēties, vai viņš vilks deķīti uz vietējo iedzīvotāju pusi, vai arī sacels degunu gaisā un par kaut kādiem tur provinciāļiem jutīsies pārāks.
Pašvaldību vēlēšanās stāsts ir par asfaltu, nevis par kosmosu, pašvaldību vēlēšanās stāsts ir par saimniecību, nevis par ideoloģijām, pašvaldību vēlēšanās kandidāti ir tuvāk tautai, līdz ar to arī apblēdīt tautu tiem ir grūtāk. Vēl ir palicis mazliet laika līdz vēlēšanām, tāpēc jāvaicā un jāklausās, ko konkrēti kandidāti uzbūvēs, ieviesīs, atcels, aizliegs. Var jau būt, ka kandidāti solīto nepildīs, kā to pasākusi darīt Saeimas pozīcija, taču mēģināts nav zaudēts - pilsētas domes deputātu varbūt varēs sastapt uz ielas un viņam pavaicāt: “Kā tad tā, cienītais kungs? Solīji, bet neizdarīji.”
