Saeima attiecībā uz epidemioloģisko situāciju un riskiem “dzīvo savu dzīvi savā informatīvajā telpā”, sacīja premjers Krišjānis Kariņš, komentējot parlamenta lēmumu atļaut restorāniem tirgot ēdienu āra terasēs. Bet tas jau sen ir zināms, ka informatīvās telpas un realitātes ir nevis dažas vien, bet pat daudzas.
Kovidam izplatoties ar gaismas ātrumu, parastie fizikas likumi vairs nedarbojas, un ir radies laiktelpas izliekums, kurā iespējams jebkas. Tāpēc Kariņa bažas, ka parlamenta rīcība var izraisīt negaidītas sekas, ir pamatota. Jo iztēlosimies, kā tas varētu notikt tajā realitātē, kurā dzīvo cilvēks parastais! Šis cilvēks no rīta nobučo mazuli un aizved viņu uz bērnudārzu, kurā ir daudz citu bērnu, kuri kovidu nepārnēsā. Pēc tam viņš dodas uz darbu, jo ne jau visās profesijās iespējams strādāt caur feisbuku un tviteri. Ofisā, būvē, cehā viņš sastop daudz citu darbinieku, ar kuriem kopā viņš sēž nevēdinātā iekštelpā, taču arī šeit nekāds Covid-19 neizplatās. Pēc tam viņš stundu brauc piebāztā trolejbusā, kurā, kā zināms, kovidsasirgšanas iespēja vispār ir nekāda, jo viņš lieto masku. Nu distance tur nesanāk divi metri, bet tas nemaz nav bīstami.
Taču tad viņš sajūtas izsalcis, un roka ātri svārku ķešā atrod 10 eiro, kurus VID vēl nav paguvis no viņa iekasēt. Viņš dodas uz ēstuvi, jo grib apēst zupiņu. Apsēžas āra terasē un priecīgs ņammā. Lūk, šajā brīdī no tālienes pa gaisu viņam piepeši uzklūp Covid-19 Lielbritānijas, Kongo un Brazīlijas paveidi, kuri savā starpā konkurē, kurš pirmais sainficēs vieglprātīgā ēdāja organismu. Tādā veidā visi āra terasēs pusdienojušie jau pēc dažām dienām pārtaps slimnīcu kovidnodaļu pacientos, un drīz beidzot piepildīsies infektologu nepiepildījusies prognoze, ka marta vidū slimnīcās būs 3600 kovidnieki.
Ja bērnus bučojušais, ar kolēģiem vienā telpā strādājušais, sabiedriskajā transportā cieši kopā ar citiem braukušais indivīds vēl nebūs saķēris kovidu āra terasē, tad Bombejas un Abesīnijas vīrusa mutācija viņu garantēti panāks tirdzniecības centrā, kas lielāks par 7000 kvadrātmetriem. Nevis pārtikas veikalā vai pērkot puķes, bet tikai tad, ja viņš pirks apakšbikses vai pagarinātājus.
Šī ir tā realitāte, kurā dzīvo premjers, vairums ministru un infektologi. Nav jāšaubās, ka šī pasaule ir reāla, jo tajā premjers Kariņš ir pratis gada laikā nopelnīt reālus 73 158 eiro par amata pienākumu pildīšanu un palielināt savus iekrājumus par 94 tūkstošiem eiro.
94 un vairāk tūkstošus ir nopelnījuši arī sabiedriskās ēdināšanas uzņēmēji. Dažs arī vairāk - pat pusmiljonu kā Valsts prezidents Egils Levits krīzes gada laikā. Tikai šī peļņa ir bijusi ar mīnusa zīmi. Bet tur neko nevar darīt, jo uzņēmēji, pavāri, oficianti un trauku mazgātājas dzīvo nepareizajā informācijas telpā - nav paveicies ar laiktelpas izliekumu. Viņu pasaule ir virtuāla, jo milzīgo peļņu un algu nevar aptaustīt.
Brīžos, kad viena realitāte saduras ar kādu citu realitāti, notiek kolīzijas, katastrofas, ugunsgrēks nelegālā hostelī Merķeļa ielā 8. Lāga zēns Mārtiņš Staķis bija pazudis no visām informatīvajām telpām tā, ka viena daļa rīdzinieku jau bija piemirsusi, kurš ir Rīgas mērs un kā viņu sauc. Bet nu tagad viņš atkal parādījās. Jo nudien nevar saprast, kam tad īsti jānodarbojas ar nelegālu hosteļu aizvēršanu? Staķis vaicā Pašvaldības policijai, bet tie saka: “Nē, nē, mēs nevaram, mums nav tiesību.” Bet, kas tad var? Varbūt Rīgas pilsētas būvvalde? Varbūt Valsts ieņēmumu dienests? Varbūt ugunsdzēsēji? Staķis ir šokā, jo nebija pat nojautis, ka Rīgā pastāv tāds informatīvais burbulis, kurā par 5 eiro cilvēki dzīvo pritonā un tas, ko viņi sev špricē, nav “AstraZeneca”.
Atbilde ir vienkārša un tālu nav jāmeklē. Staķim jāņem piemērs no sava partijas biedra veselības ministra Daniela Pavļuta, kurš dzīvo tik dinamiskā dimensijā, ka spēj gandrīz vienlaikus stāstīt, ka vakcīnu nav nemaz un ka vakcīnu ir ļoti daudz. Ar steigu jānodibina jauna institūcija - Nelegālo hosteļu aizvēršanas birojs (NHAB). Priekšnieka algai jābūt vismaz 4999 eiro. Par 30 tūkstošiem jāsapērk galdi, lai birojs var ērti strādāt. Dabiski, ka vajadzēs apzināt visus Rīgas nelegālos hosteļus, moteļus un, kā lai to politkorektāk pasaka, masāžas salonus. Tātad vajadzēs 1,45 miljonus eiro IT risinājumiem, jo ir jauno tehnoloģiju laikmets, un bez datorizētas sistēmas nekur.
Tēriņi sanāks paprāvi, taču iedzīvotāju drošība ir pirmajā vietā!
