Saeimas deputāti Artuss Kaimiņš (pie frakcijām nepiederošs), Juris Jurašs (Jaunā konservatīvā partija, JKP), Marija Golubeva (“Attīstībai/Par!”, AP), Māris Možvillo (KPV LV) un Gatis Eglītis (JKP) 26. aprīlī iesnieguši grozījuma projektu likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, kurā tiks ierakstīts papildinājums, ka 21. novembris būs 2013. gada 21. novembra traģēdijas atceres diena.
Šajā dienā Rīgā, Zolitūdē sabruka lielveikala jumts un bojā gāja 54 cilvēki, bet 59 tika ievainoti.
Deputāti likumprojekta mērķi pamato ar nepieciešamību atzīmēt 21. novembri kā dienu, kad pieminēt un godināt upurus traģēdijai, kas ir lielākā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Noteikt 21. novembri par atceres dienu rosinājuši Latvijas iedzīvotāji un vairākas nevalstiskās organizācijas.
Nu droši vien tā ir, ka biedrības “Zolitūde 21.11.” lielākajai daļai nav iebildumu, jo - kas gan tur būtu iebilstams?
Tik tālu Saeimas deputātu mērķis ir saprotams, taču ir šai lietai arī papildu mērķi, kurus viņi likumprojekta anotācijā neraksta. Nāk pašvaldību vēlēšanas, tāpēc partijas cenšas sakrāt punktus, ar kuriem pazīmēties publikas priekšā. To vajag, lai novērstu uzmanību no nožēlojamajiem darbiem kovida krīzē, kur Latvijas valdība sevi ir parādījusi kā vienu no divām vistizlākajām Eiropas Savienībā. Te noder viss - jebkādi pozitīvi lēmumi un likumi, kas neko nemaksā.
KPV LV tā īsti te nav ko zīmēties, jo pašlaik tiek dalīts šā politiskā spēka mantojums - partijas valde turpinās apgūt valsts finansējuma naudu, bet Saeimas frakcijas deputāti meklē citas, perspektīvākas partijas, kurām pieslieties. KPV LV no Zolitūdes traģēdijas maz labuma.
Tāpat arī AP ar to, ka likumprojektu parakstījusi Golubeva, maz ko iegūst. Ļaužu acīs AP ir piederīga tai pašai politiskajai elitei, kura bija pie varas Valda Dombrovska valdībā. Taču JKP Jurašs un Eglītis gan visnotaļ varēs pievienot Zolitūdes atceres dienu saviem varoņdarbiem un sist sev uz pleca, kādi mēs malači. Neko nenozīmē, ka arī JKP līderis Jānis Bordāns pēdējā Dombrovska valdībā bija tieslietu ministrs.
JKP var mazgāt rokas nevainībā un uzstāties kā piemiņas dienas atnesēji, plēšot no šā fakta visus popularitātes kuponus. Un pie viena zīmējoties arī kā savu koalīcijas partneru, vienlaikus konkurentu kritiķi. JKP vienmēr nav divreiz jāaicina turp, kur var populistiski pazīmēties. Turklāt pamanāms - jo tuvāk nāk pašvaldību vēlēšanas, jo Bordāns kļūst agresīvāks un vairs nebremzē kaismi koalīcijas partneru lamāšanā. Pēc tam, kad JKP neguva citu partiju atbalstu tās piedāvātajiem ierobežojumiem azartspēlēm, Bordāns paziņoja, ka “apsver iespēju” vērsties Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB). Koalīcijas partneri rīkojoties gļēvi, baidoties atklāti diskutēt par azartspēļu aizliegšanu.
Pēc tam viņš publiski uzbruka koalīcijas partneriem - liberālajām partijām un konkrēti “Attīstībai/Par!” un “Progresīvie” (APP) - apvainojot tās ģimenes jēdziena dekonstruēšanā un jauna radīšanā.
Līdz ar to Bordānam, Jurašam vai kādam citam JKP runasvīram diezin vai var rasties aizture paplēst arī Zolitūdes traģēdijas brūci un iebērt tur kādu sauju sāls, atgādinot, ka “Jaunā Vienotība” ir vainīga pie vecās “Vienotības” nolaidības “Maxima” sabrukšanas sakarā.
Tikmēr koalīcijas partneri uz JKP izpaudumiem un izdarībām nolūkojas ar mēmām šausmām un nezina, ko atbildēt. Laikam jau tā arī neko neatbildēs, bet tas JKP tikai vēl vairāk spārnos pārbaudīt, cik tālu sniedzas nesodītas bezkaunības robežas. No Zolitūdes piemiņas dienas varbūt arī, ka neko daudz nevar uzpūst, bet neba nu tas pēdējais mājiens, kodiens un uzbrauciens.
Gan jau JKP saprot, ka karot ar “oligarhiem” jau sen izskatās ērmīgi - kur tas laiks, kopš neeksistē Andra Šķēles Tautas partija, nav Aināra Šlesera politisko projektu, bet gānīt ZZS par Aivara Lemberga kabatas partiju izklausās gaumīgi tikai tāda elektorāta acīs, kas neorientējas aktuālajos politikas procesos. JKP vajag kādu jaunu naidnieku, ko apkarot. Šo naidnieku loks jau sāk iezīmēties. Šie naidnieki sēž turpat Krišjāņa Kariņa (JV) valdībā kopā ar Bordānu pie viena galda.
