Varas iestādes un televīzija moži ziņo, ka nupat jau viss būs labi – no Amerikas nākot un 19. aprīlī būšot jau Eiropā brīnumvakcīna “Johnson&Johnson”, kurai pietiekot ar vienu iešpricēšanas reizi, un imunitāte jau gatava. Tūliņ, tūliņ arī Vakcinācijas projekta birojs būs saposies, uzkrāsojis lūpas un nagus lielajiem Lieldienu masveida vakcinācijas svētkiem.
Veselības ministrija, kas izziņojusi plašo vakcinācijas kampaņu, stāsta, ka līdzšinējā jauda, kad vakcināciju nodrošina ģimenes ārsti, privāto pakalpojumu sniedzēji un slimnīcas, bijusi 55 000 vakcinācijas reižu nedēļā. Turpmāk, kad sāks darbu vakcinācijas centri, šo jaudu plānots palielināt līdz 100 000 līdz 150 000 vakcinācijas reižu nedēļā. Šajā brīdī tad tā kā būtu jāceļas kājās un, aplausiem pārejot nevaldāmās ovācijās, jāgavilē: “Aleluja! Beidzot!”
Beidzot varēsim skatīt to nākotni, kas Izraēlā bija jau pagājušā gada nogalē, kad, kā man stāstīja viens kolēģis, kam pieder interneta televīzijas kanāls, Telavivā pretī pašvaldības ēkai bijusi liela telts, un rātnie izraēlieši bez drūzmēšanās raiti vakcinēti. Pats viņš savakcinējies jau janvārī un droši soļo, neko vairs nebēdājot, ka tuvākajā laikā varētu saķert koronasērgu. Pašlaik, pēc “Our World Data” (OWD) 28. marta informācijas, Izraēlā vismaz pirmo vakcīnas devu saņēmuši 60,3% iedzīvotāju, bet nav izslēgts, ka tas ir mazliet jau novecojis skaitlis. Ka tikai nebūs pat vairāk.
Latvijā šis pats rādītājs ir 5,5%. Eiropas Savienībā mazāk ir tikai Bulgārijai (5%), kura tika nežēlīgi “uzmesta” no “AstraZeneca” puses, kas bija aizkavējusi sava ražojuma piegādes.
Vēl milzu problēmas bija Sanmarīno, taču tā jau ir pagātne. Šī mazā valstiņa nospļāvās un, negaidot, kad tai visapkārt esošās Itālijas birokrātija par to atcerēsies, nopirka no krieviem “Sputnik V” un savakcinējās. Kas vēl ir tizlāks pasaulē par mūsu valdību? Pēc OWD datiem, Krievija ir vēl aiz Latvijas un Bulgārijas. Ir gan kaut kur redzēti arī citi dati, ka Krievijā esot mazdrusciņ vairāk procentuāli vakcinēto nekā Latvijā. Lai vai kā, bet latvju labieši var lepnumā plīst vai pušu, ka sacenšas ar kaimiņzemi par augstām vietām pasaules čempionāta tabulā. Kaimiņzemē vakcīnu ir papilnam jeb, kā viņi saka, “navalom”, tikai ar krievu tautas noslēpumaino, rietumniekam nesaprotamo dvēseli ir tā, ka viņiem ir “pie vienas vietas” jeb, kā viņi paši saka, “pofig”. Kaimiņtautai ir apnicis baidīties - lai gan mirstība nav maza, viņi diezgan bezbēdīgi izturas pret problēmu. Vēl skumjāk ar vakcināciju klājas milzīgajai Indijai un Indonēzijai. Mūsējiem ir pēc kā tiekties. “Sarauj!”
Bet varbūt tomēr tagad būs tas brīdis, kad valdība, Veselības ministrija, vakcinatoru birojs parādīs klasi un uztaisīs uzrāvienu? Pretējā gadījumā Eiropā muitas ierēdņi drīz neskarsies klāt Latvijas Republikas pasei un, ieraugot latvieti, skries dezinficēt rokas un muti. Visas tautas būs savakcinējušās, sāks ceļot, sportot, koncertēt, bet tikai Latvijas ļaudis žēli vaidēs savās viensētās bez saules un veselības.
Ir vēl arī tāda sīka nianse, ka vismaz pagaidām nepavisam nav saprotams, kā tad īsti būs ar naudu? Latvijai kovida un tā seku apkarošanai esot pieejami divi miljardi vai četri miljardi, vai desmit miljardi eiro. Vēl nepilns miljards ir ticis gaumīgi dalīts pa ministrijām kā apropriācijas jeb neparedzēto izdevumu līdzekļi.
Šo naudu tagad tērē bez aiztures. 860 tūkstoši vakcinatoru birojam, 1,45 miljoni vakcinācijas IT risinājumiem. Tad vēl krēsli, galdi un saspraudītes birojam. Arī izglītības ministre Ilga Šuplinska cenšas neatpalikt un par valsts naudu atkal televīzijā rāda sava partijas biedra televīzijas filmiņas “Mana klase”, bet līdz veselības resoram viņai vēl tālu. Speciāla vakcīnu avīze, televīzijas klipi senioriem, bukleti, semināri un medicīnas personāla apmācība, kā pareizi turēt šļirci. Grūti iedomāties, ko vēl iedomāsies izdomāt Veselības ministrijas ierēdņi, lai apgūtu pēc iespējas vairāk naudas.
Tikmēr pašvaldības, kurām vienlaikus ar funkciju palielināšanos samazināti ieņēmumi, uz šīm finanšu orģijām noskatās ar dziļu interesi un apbrīnu. Par to, ka pašvaldībām arī vajadzētu atsviest vismaz kaut kādu sīknaudu, ir kaut kā piemirsies. Kovidnaudas gaļa, āda un iekšas ir valdības rīcībā, bet pašvaldībām netiek atvēlēti pat nagi, ragi un iekšu iekšas.
Ir pat vēl sliktāk - pašvaldības, steidzoties palīgā valstij risināt problēmu, galā var tikt sodītas par izrādīto iniciatīvu
Latvijas Lielo pilsētu asociācija (LLPA) Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam adresētā vēstulē ir aicinājusi valdību meklēt iespējas neuzlikt vakcinācijas centru ierīkošanas izmaksas uz pašvaldību pleciem, bet gan rast citus finansējuma avotus.
24. martā valdība, skatot epidemioloģiskās drošības pasākumus Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai, pieņēma lēmumu, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai sadarbībā ar Finanšu ministriju un Veselības ministriju jāsagatavo un noteiktā kārtībā jāiesniedz izskatīšanai valdībā priekšlikumi izdevumu segšanai no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem un iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārpildes attiecīgās pašvaldības budžetā par pašvaldību pieprasījumiem faktiskajiem izdevumiem, kas radušies ar vakcinācijas pret Covid-19 pieejamības nodrošināšanu, plašas sabiedrības vakcinācijas kompleksa izveidi un to darbības nodrošināšanu.
LLPA uzsver, ka pašvaldībām nepastāv iespējas papildu pienākumu veikšanu finansēt uz budžeta deficīta rēķina. Pašvaldības aizņēmumus var piesaistīt tikai investīciju projektu realizācijai valsts budžeta likumā noteiktajiem mērķiem. Tāpēc LLPA aicina valdību, pirms lemt par valsts pārziņā esošas funkcijas nodošanu pašvaldībām, paredzēt tam atbilstošus finansējuma avotus no valsts budžeta līdzekļiem. Nav jau nekāda joka lieta sarīkot masveida vakcināciju - tur vajadzēs teltis vai telpas, kuras vēl kādu laiku jāapsilda, kamēr auksts, telpas jāaprīko ar atbilstīgu infrastruktūru un jāveic vēl visādi lielāki un mazāki darbiņi, lai viss ir “tip-top”.
Veselības ministrs Daniels Pavļuts ir preses konferencē solījis, ka viss būs “čikiniekā” - pašvaldību faktiskie izdevumi tikšot segti.
Diemžēl daudzām pašvaldībām ir iepriekšēja rūgta pieredze ar valdības kungiem un dāmām, kuru solījumi mēdz makā nekrist. Uz Pavļutu var cerēt, ka tik slikti nebūs, taču ticēt tā īsti nevar arī viņam. Katrā ziņā ļoti var gadīties, ka tad, ja tuvākajā laikā nebūs uzrakstīti juridiski precīzi finanšu dokumenti, kuros ministra solījumi nebūs iecirsti kā akmenī, var atrasties arī daža pašvaldība, kas vienošanos par vakcinācijas punktu izveidi ar Nacionālo veselības dienestu neparaksta.
