29. janvārī Tieslietu padomes sēdē tika izskatīts jautājums par tieslietu ministra Jāņa Bordāna (Jaunā konservatīvā partija, JKP) izteikumiem pēc Vidzemes rajona tiesas Limbažos sprieduma par Uģa Magoņa un Igaunijas uzņēmēja Oļega Osinovska lietu.
Neatkarīgā rakstīja, ka tiesnesis Kārlis Jansons abus kukuļošanā apsūdzētos attaisnoja. Tā kā KNAB savāktajos materiālos un prokuratūras apsūdzībā nebija pārliecinošu pierādījumu abu apsūdzēto vainai, jebkurā gadījumā, kad rodas šaubas, jautājums par apsūdzētā vainu tiek tulkots par labu apsūdzētajam, nevis otrādi. Tā ir aksioma tiesiskā, civilizētā un demokrātiskā valstī. Tādās valstīs, kas nav tiesiskas, protams, var būt tā, ka tiesneši danco pēc diktatoru vai partiju politiskās stabules. Tiesnesis Jansons izdarīja tikai to, kas viņam kā neatkarīgas tiesu varas pārstāvim jādara - noklausījās abu pušu argumentus, iepazinās ar liecībām, dokumentiem un noklausītām sarunām, nekonstatēja, ka pastāv pierādījumi vainai, un uzrakstīja attaisnojošu spriedumu.
Taču Bordāns nākamajā dienā publiski draudēja tiesnesim ar nepatikšanām un pauda sašutumu par šādu spriedumu, tādā veidā pārkāpjot visu, ko vien iespējams pārkāpt - Satversmi, Kriminālprocesa likumu, likumu “Par tiesu varu”, Eiropas Savienības direktīvu un Apvienoto Nāciju Organizācijas deklarētos tiesiskuma pamatprincipus, kuros runāts par neatkarīgu tiesu varu un aizliegts augstām amatpersonām izteikties par apsūdzēto personu vainu vai nevainīgumu, kamēr to nav spriedusi tiesa. Nebija tā, ka Tieslietu padomes sēdē Bordānu būtu slavējuši par lieliskajiem izteikumiem un izteiktu viņam pateicību. Ja neskaita Bordāna partijas biedru Juri Jurašu, kurš tieši uz Magoņa un Osinovska lietas uzvārīja lielu politisko kapitālu, visi Tieslietu padomes locekļi vairāk vai mazāk nikni norādīja uz to, ka nav pieļaujama tiesnešu iespaidošana un vāvuļošana par spriedumu. Bordānam tika pateikts, un tas ir rakstīts arī Tieslietu padomes pieņemtajā rezolūcijā, ka nedrīkst kritizēt spriedumu, pirms tas ir pieejams, bet, izsakot kritiku, jāievēro civilizētas diskusijas principi. Tāpat rezolūcija aicina respektēt Satversmē un likumos noteiktos tiesas darbības principus un tiesneša neatkarību. Ja ir zināmi konkrēti fakti par korupciju tiesās, par tiem jāziņo kompetentām iestādēm, norādot konkrētus faktus un pierādījumus, jāatturas no tiesas un tiesnešu neargumentētas apvainošanas, kā arī baumu, nepārbaudāmu apgalvojumu un viltus ziņu izplatīšanas.
Taču Tieslietu padome ir solīda iestāde, tāpēc viss, ko tā varēja izdarīt, bija viens liels “fui”. Tas, ko dara Bordāns, ir slikti, slikti un slikti, bet rezolūcijā Bordāns netiek saukts vārdā un viņam netiek izteikts nopēlums.
Ko dara Bordāns? Viņš kā Raiņa pazudušais dēls nesagumst un neliec plecus, bet nāk kā tiesātājs, lai tiesu varai uzspļautu vēl vairāk un “to no tempļa triektu” - JKP interneta mājaslapā vīd bravūrīgs propagandas materiāls ar Bordāna runu Tieslietu padomes sēdē un priekšrakstu: “Neatkarība - tas ir tad, kad nav saimnieku. Kad tiesnesim ir saimnieki, tad ir korupcija.” Te tad varētu jautāt: “Kas ir saimnieki?” Bet uz to ministram gan jau būs kāda no vecajām platēm, ko uzlikt - oligarhi vai tamlīdzīgi baisi mošķi, kas dzīvo viņa prātā un diemžēl arī palielas sabiedrības daļas apziņā. Tam nekādus pierādījumus nevajag.
JKP defektu taisa par efektu un rullē tālāk uz priekšu. Bordānam dziļi pie kājas tas, ka lieta, ja vien Magoņa un Osinovska aizstāvība gribēs, par spiedienu uz tiesu nonāks Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar gandrīz drošu prognozi, ka Latvija tur nevinnēs. Nezin, cik liela būs kompensācija, bet ne jau Bordāns to maksās. Maksās nodokļu maksātāji.
Nezin kurā brīdī, varbūt evolucinējot pamazām, bet ir redzams, ka Bordāns ir izvēlējies, kas grib būt savā karjerā, - viņš ir atmetis kā liekus krāmus likumu, tiesiskuma tradīcijas, savu juridisko izglītību, cieņu pret kolēģiem, lai pilnīgi un galīgi nodotos lētam, populistiskam politikānismam. Bordānu ne mazākajā mērā nesatrauc sava vieta laikā, telpā un amata krēslā. Viņš labi zina, kādas būs juridiskās sekas viņa izlēcienam, taču politisko augļu saldais kārdinājums ir daudz lielāks. Jo daļa ļaužu nodomā, ka, lūk, kāds drosmīgs ministrs, kurš apkaro korupciju, negriež ceļu miljonāriem, kritizē tiesu par nebūšanām - nu burvīgs malacītis. Tas, ka Latvijas tiesu sistēma ir tālu no ideāla, protams, ir taisnība. Mēdz atgadīties arī tādi spriedumi, ka neizpratnē jābrīnās. Mēdz būt gan uz vienu, gan otru pusi - gan pārāk mīksti, gan tādi, kad aizstāvji sasit apsūdzību lupatās, bet tiesa tik un tā notiesā. Par to var un vajag diskutēt, to var darīt komentētāji internetā, plašsaziņas līdzekļi, arī politiķi, ja viņi nav augstas amatpersonas rangā. Taču to nekādā gadījumā nedrīkst tieslietu ministrs. Kā saka odesieši, te ir divas lielas atšķirības.
Piemērs no citas zemes. Pirms referenduma par Apvienotās Karalistes izstāšanos vai palikšanu Eiropas Savienībā britu parlamentā bija daudz kaismīgu debašu - vieni izteicās par palikšanu, citi bija par breksitu. Aptaujas rādīja, ka tauta tā kā grib palikt ES, taču nebija arī tā, ka palikšanas piekritējiem būtu pārliecinošs vairākums - bija apmēram puse uz pusi. Viņas Augstība karaliene Elizabete Otrā 2019. gada janvārī vērsās pie parlamenta ar runu, kurā aicināja atcerēties pārbaudītas receptes - meklējot atbildes jaunā laikmetā, vajadzīga laba diskusija, ievērojot dažādus viedokļus, jāmeklē kopīgais, nekad neaizmirstot par lielāku ainu. “Man šīs pieejas ir mūžīgas, un es tās iesaku visiem,” sacīja karaliene, labi apzinoties, ka visi politiķi, visi plašsaziņas līdzekļi un visa tauta uzmanīgi vēro un klausās, vai karaliene nenostāsies kādā no strīdnieku pusēm. Karalienei nav likumdošanas tiesību, taču viņa ir ļoti, ļoti liela viedokļa veidotāja.
Taču karalienes sejā ne vaibsts nenodeva, kāds tad īsti ir viņas viedoklis, ne ar pušplēstu vārdu viņa nepateica - vai viņa arī grib projām no ES vai varbūt grib palikt? Nākamo rītu plašsaziņas līdzekļu komentētāji pavadīja centienos dekonstruēt viņas sacīto - vieni to tulkoja kā atbalstu breksitam, citi - kā breksita noliegumu. Taču taisnība bija tikai tiem, kas salīdzināja karalieni ar sfinksu, kas savu viedokli tā arī nepateica.
Karaliene Elizabete Otrā, lai arī ir sieviete ļoti lielos gados, ir saglabājusi skaidru, loģisku domāšanu, pašcieņu un stāju. Viņa labi zina savas valsts likumus un politiskās tradīcijas, tāpēc viņa citādi nevarēja rīkoties, kā tikai izmantot iespēju neizpaust savu viedokli par tik ļoti strīdīgu jautājumu, kurā puse tautas ir “par”, bet otra ir “pret”. Un tas ir saprotami - tā ir karaliene. Valsts pārvaldē, tāpat kā visur dabā, mēdz būt vērojami kontrasti - mēdz būt ekselences, mēdz būt viduvējības un mēdz būt niecības.
Bet Latvijā ir tieslietu ministrs Bordāns, kurš nav karaliene un kurš nesaprot, kas tas par amata krēslu, kurā viņš sēž. Te, kā saka odesieši, ir divas lielas atšķirības.
