Trešdien, 20. janvārī, tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija; JKP) no amata atstādinājis zvērinātu tiesu izpildītāju Rolandu Veinbergu, kurš atzīts par aizdomās turēto kriminālprocesā par iespējamu krāpšanu saistībā ar sirmgalvei piederošu īpašumu.
Iepriekš TV3 raidījums “Nekā personīga” ziņoja, ka, iespējams, tiesu izpildītāja Veinberga rīcības rezultātā 89 gadus veca vientuļa sirmgalve zaudējusi gan dzīvokli, gan naudu - 28 000 eiro un policija sākusi kriminālprocesu.
Te varētu atskanēt aplausi, kas pāriet vētrainās ovācijās. Aleluja! Beidzot! Nešķīstus blēžus ņem pie dziesmas!
Taču ir dažas nianses, kas tomēr nav tik skaistas. Juristam Bordānam vajadzēja zināt dažus demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipus, ja pieņemam, ka Latvijā vēl ir atrodamas kādas tiesiskuma atliekas. Alfabētā B ir pēc A, nevis otrādi, ratus nejūdz priekšā zirgam un, kā saka krievi, kas pasteigsies, tas ļaudis sasmīdinās. Bordānam ir izdevies sasmīdināt, ja ne plašu publiku, tad juristus nu gan.
Lieta tāda, ka tieslietu ministrs 20. janvārī jau pulksten 10.30 no rīta nevarēja paciesties un iečivināja sociālajā vietnē “Twitter” šādu tekstiņu: “Esmu saņēmis mutisku informāciju par aizdomās turētā statusa piemērošanu ZTI Veinbergam. Tiklīdz būs izpildītas visas formālās juridiskās prasības, parakstīšu lēmumu par viņa atstādināšanu no ZTI amata.” Vēlāk dienas gaitā juridiskās prasības tika izpildītas, un tad Bordāns jau varēja iznesties ar paziņojumiem, bet ne jau pirms tam.
Ko tas nozīmē? Kas tie tādi, kas mutiski informē ministru? Tad varbūt šis nav vienīgais gadījums, kad informatori informē ministru, kurš turklāt nespēj paturēt mēli aiz zobiem un skrien plātīties tviterī? Vispār jau ir tā, ka izmeklēšanas darbībām būtu jābūt izmeklēšanas noslēpumam. Bet, ja jau ministrs ir tik labi mutiski informēts, viņš varbūt varētu padalīties ar informāciju un pastāstīt, kā, piemēram, noris izmeklēšana Artusa Kaimiņa lietā, kā tiesībsargājošajām iestādēm sekmējas ar Bordāna partijas biedra Jura Juraša lietu? Ja jau izmeklēšana mutiski informē ministru, varbūt arī ministrs mutiski dod norādījumus, kā pareizi jāizmeklē?
Ja paraugāmies, kādi ir Valsts policijas ziņojumi par šo tēmu, tad tur viss ir kārtībā - Valsts policijas preses pārstāve Simona Grāvīte ir atklājusi, ka vienai personai kriminālprocesā piemērots aizdomās turamā statuss un drošības līdzeklis - noteiktas nodarbošanās aizliegums. Taču nevienā vietā nav atrodams, ka policija būtu nosaukusi konkrētā Veinberga vārdu. Bet kurš tad informēja Bordānu?
Protams, medijiem ir viegli izskaitļot Veinberga vārdu, jo lieta jau ir zināma, taču policijas preses pārstāve, gods kam gods, lieku nepļāpā.
Turpretī tieslietu ministrs, jau agri modies, deg nepacietībā iznesties kā Superbordāns, kas, ugunīgam apmetnim lidojumā plīvojot, steidz palīgā pazemotajai un apvainotajai 89 gadus vecajai sirmgalvei (skan iedvesmojoša un dramatisma piesātināta mūzika).
Zvērināta tiesu izpildītāja profesija jau apriori pieder pie tām, kuru publika nevar ciest un nemīl. Un nevar noliegt, ka dažs tās pārstāvis, tāpat kā daždien arī dažs maksātnespējas administrators, dažs notārs, dažs nekustamo īpašumu mākleris, mēdz izrīkoties amorāli vai nelikumīgi. Taču, vai konkrētais Veinbergs ir pārkāpis likumu un ir notiesājams, mēs pašlaik vēl nezinām - to pateiks tikai tiesa. Neviens nav saucams par noziedznieku, kamēr to nav pateikusi tiesa. Varbūt Bordānam, viņa partijai, valdošajai koalīcijai vajadzēja vairāk domāt, kā pasargāt cilvēkus no likumīgiem blēžiem, kas izmanto bezpalīdzības stāvokli vai ir tik ciniski, ka atņem īpašumu par neadekvāti sīku parāda summu? Bet tad vajag ieslēgt domāšanu, rakstīt kādas likumdošanas iniciatīvas. Daudz vienkāršāk ir pastumt malā policistus, kuri veic sūri skarbu izmeklēšanas darbu, un pievākt laurus sev. Jaunajai konservatīvajai partijai sen nav bijusi tik garšīga iespēja pasērfot uz populisma viļņa tik svētā lietā - publikai taču viennozīmīgi skaidrs, kurš ir sliktais un kurš labais.
Tikmēr gara acīm var iztēloties, ka Veinberga advokāts jau gatavo aizstāvības pozīcijas konstrukciju, kurā viens no stūrakmeņiem būs tieši tieslietu ministra nepacietīgā iznešanās un mēles nesaturēšana. Šis nav pirmais gadījums, kad augstu amatpersonu pļāpāšana nospēlē kā medusmaize apsūdzētiem personāžiem. Šāds gadījums bija deviņdesmitajos gados, kad amatpersonas mēdza aizmirsties un mazliet par daudz pateikt par vienas bankrotējušas bankas īpašnieka nodarījumiem un kritizēt tiesu par apsūdzēto atbrīvošanu no apcietinājuma. Vēlāk baņķieris vinnēja Eiropas cilvēktiesību tiesā un panāca, ka lieta tika pārskatīta jaunā tiesas sastāvā.
Bet var toreizējos amatvīrus saprast - valsts vēl bija jauna, cilvēki vēl bija nepieredzējuši un neapzinājās, ka ir statusi, kuros atrodoties labāk izmantot brīnišķīgo iespēju paklusēt. Tagadējam tieslietu ministram vajadzēja no precedentiem mācīties, bet taču - nē.
Bordāna tviterošana dod visnotaļ labu pamatu apgalvot, ka ir noticis politisks spiediens uz tiesībsargājošajām iestādēm. Ja vien Veinbergs un viņa advokāts gribēs, ar to varēs vingrot gadiem, ar to varēs braukt kaut vai uz Strasbūras tiesu ar diezgan lielu varbūtību tur vinnēt. Lieliska piespēle, paldies Bordānam!
Bordānam ir jurista izglītība, taču viņa iekšējais dialogs starp juristu un politikāni laikam jau sen vairs nenotiek - ja arī kādreiz vēl ieskanas jurista balss, kas aicina padomāt, izsvērt, brīdina par sekām, allaž uzvar populistiskais politikānis, kuram vajag lētu pašreklāmu tūlīt un tagad - pulksten pusvienpadsmitos.
