Milzu tempā, mērkaķa ātrumā Saeimā uz priekšu tiek virzīti valdības piedāvātie grozījumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā. Jo esot jāpagūst līdz 1. martam, kad paredzēta kārtējā atskaitīšanās par finanšu nozares kapitālā remonta gaitu.
Pagājušajā nedēļā likumprojekts tika skatīts Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē. Deputāti paklausīja Finanšu ministrijas lūgumam nevilcināties, jo grozījumi esot nepieciešami līdz martam, “lai tādējādi demonstrētu atbilstību starptautiskajiem standartiem”. Tāpēc tika nolemts, ka grozījumi pieņemami steidzamības kārtā - divos lasījumos.
Likums nav joka lieta - vārds “ proliferācija” nozīmē kodolieroču, ķīmisko, bakterioloģisko, bioloģisko, toksisko vai citu masveida iznīcināšanas ieroču, to nogādes līdzekļu un saistīto materiālu nodošanu un eksportu. Tātad nebūs Latvijas bankām vairs iesaistīties šaubīgās lietās, finansējot Kimu Čenunu.
Grozījumu likumprojekts ir ļoti garš, sarežģīts, smagnējā valodā uzrakstīts tiesību akts. Grozījumi aizņem 20 lapas, bet to anotācija - 64 lapas. Liela daļa tautas priekšstāvju to lasīs un blisinās acis, maz ko saprotot. Arī tiem, kas kaut ko saprot no finanšu jomas juridiskajiem smalkumiem, nolaidīsies rokas, jo ko tu stipram padarīsi? Ja starptautiskās finanšu institūcijas jeb aizjūra pieprasa, tad neko daudz pretī nepapīkstēt. Amerikā drukā dolārus, un Amerika ievieš kārtību visur, kur tai izdodas kārtību ieviest. Tāpēc Finanšu darījumu darba grupa jeb FATF veido visādu krāsu sarakstus - “melnajā” ir Ziemeļkoreja un Irāna, bet “pelēkajā” atgadās, ka nokļūst pat it kā visnotaļ attīstītas un civilizētas valstis. 2019. gadā tur iekrita pat Islande. Bet tur, kur starptautiskajām institūcijām neklausa, rodas problēmas - valsts sliktā reputācija traucē ārvalstu investīciju piesaisti, cieš arī vienkāršā tauta - digitālie norēķini var kļūt grūtāk veicami, bankomāti te strādā, te nestrādā un rodas vēl visādas ķibeles, kuras uzreiz tā grūti paredzēt.
Vai Latvija grib ķibeles? Nē, negrib. Tāpēc jāparaksta viss, ko tai noliek priekšā. Par Latvijas neiekļaušanu “pelēkajā” sarakstā jau ir samaksāts ar sava komercbanku sektora daļēju likvidāciju - tās bankas, kas agrāk jestri un daudz pelnīja ar nerezidentu kontu apkalpošanu, tagad ir iznīcinātas. Bet arī palikušās bankas ir dziļā un nepārejošā šokā - tagadējos apstākļos tām ir pienākums filtrēt visus savus klientus un pie mazākajām aizdomām ziņot Finanšu izlūkošanas dienestam. Nav runas tikai par noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, bet arī par nenoskaidrotas izcelsmes līdzekļiem, kas var būt ieskaitīti kontā pirms 10 vai 20 gadiem, kad bija pavisam citi likumi.
Pagājušajā gadā premjers, Valsts prezidents un Latvijas Bankas prezidents vēl kaut ko runāja par to, ka banku uzraudzība iebraukusi “pretējā grāvī”, bet tagad laikam vairs tādi izpaudumi neskanēs. Tie atduras pret Finanšu izlūkošanas dienesta vadītājas Ilzes Znotiņas cieti pausto, ka nekāda otrā grāvja nav, un visi valsts augstākie amatvīri var pastāvēt pie ratiem.
Tieši otrādi - virziens uz stingru finanšu un kapitāla uzraudzību vēl tikai pastiprināsies. Tam tad arī ir jaunie grozījumi likumā, kas tiks pieņemti tā, lai deputāti nepagūst ne attapties. Lai tautas priekšstāvji nepagūst neko iedziļināties, analizēt un jautāt, izcili izdevīgs ir pašreizējais kovida šausmu laiks, kad likumus pieņem attālinātā režīmā.
Neatkarīgās žurnālists Imants Vīksne likumprojekta būtību ir jau detalizēti izklāstījis rakstā “Steidzamības kārtā groza netīrās naudas likumu” (20.01.2021.).
Jaunie grozījumi nozīmē, piemēram, ka tiks ieviests jauns klientu izpētes rīks. Likuma subjektiem (bankām, juristu birojiem, nekustamā īpašuma darījumu starpniekiem u.c.) būs tiesības un pienākums citam ar citu dalīties informācijā par klientiem. Un būtiski, ka šīs informācijas reģistru uzturēšana būs nododama privātā ārpakalpojumā. Tātad notiks tāda kā informācijas privatizācija -
privātās rokās nonāks milzīgs apjoms informācijas faktiski par visiem Latvijas iedzīvotājiem un ārvalstniekiem, kas mūsu valstī dzīvo vai strādā. Par viņu ienākumiem, darījumiem, paradumiem.
Virkne jauno likuma grozījumu ir saistīti ar tādu jēdzienu kā “nevainojama reputācija”. Likumprojekts likuma subjektiem - gan fiziskām, gan juridiskām personām izvirza nevainojamas reputācijas un nesodāmības prasības. Turklāt šī prasība tiek attiecināta ne tikai uz pašu subjektu, bet arī uz viņa tuviniekiem un darījumu partneriem. No 1. marta visiem jābūt ar kristāldzidru pagātni un priekšzīmīgu reputāciju. Ja tādas nebūs, uzņēmuma darbība faktiski tiks paralizēta. Kaut vai tāpēc, ka bankas atteiksies apkalpot klientu ar nepriekšzīmīgu reputāciju. Turklāt uzraugošajām iestādēm piešķirtas visplašākās iespējas pārmācīt subjektu ar nepriekšzīmīgu reputāciju. Tai skaitā tiesības izdot rīkojumu par norēķinu operāciju apturēšanu, akciju atsavināšanu un subjekta saimnieciskās darbības slēgšanu. Tiks ņemts vērā, vai par personu nav publiski pieejama negatīva informācija. Tātad, ja par kādu uzņēmēju internetā pirms desmit gadiem parādījies rakstiņš kādā dzeltenā portālā, viņš var gatavoties nepatikšanām - var iznākt, ka būs jāpierāda sava neatbilstība pārnadžu kārtas kamieļu ģints pazīmēm.
Kam mūsu valstī ir nevainojama reputācija? Grūti uzreiz tā pateikt. Pat šķīstas mūķenes nevar būt drošas, jo, ja ne pašas, tad kāds viņu radinieks varbūt finansē kodolieroču, ķīmisko, bakterioloģisko, bioloģisko, toksisko vai citu masveida iznīcināšanas ieroču ražošanu, pārvadāšanu un glabāšanu. Te pastāv bažas, ka likumu varēs visādi interpretēt, jo “nevainojamā reputācija” ir diezgan staipāms jēdziens.
Kad pateikta visa patiesība, mēdz uzdot papildjautājumus. Viens šāds jautājums varētu būt, vai tieši šādi paši likumi ir arī visās citās valstīs vai vismaz citās Eiropas Savienības valstīs? Šis jautājums ir loģisks, jo Latvijai jāzina, kurā čempionātā tā spēlē un pēc kādiem noteikumiem tur konkurē. Nav taču taisnīgi spēlēt hokeju tā, ka Latvijas vārtu vīram jāsargā vārti, kas par pusmetru platāki nekā, piemēram, Somijas vārtsargam. Ja visai Eiropai noliktas priekšā vai jau spēkā ir šādas pašas likuma normas, tad tur neko nevar bilst - ja visi, tad visi vienādi un visur lai ir privāts klientu izpētes rīks un nevainojamās reputācijas prasības.
Kā raksta Imants Vīksne, Matīss Malojlo, kurš pārstāvēja Tiesībsarga biroju Saeimas atbildīgās komisijas sēdē, bija vienīgais, kam bija radušies jautājumi un komentāri par likumprojektu. Viņš vērsa uzmanību, ka likumprojekts ievieš ļoti būtiskus cilvēka pamattiesību ierobežojumus un tam ir nepieciešams plašāks juridisks pamatojums. Arī klientu izpētes rīka nodošanai ārpakalpojumā nepieciešams skaidrojums. Vēl Tiesībsarga birojam neizdevās atrast likumprojektā, kā no kļūdām likuma subjektu izvērtējumos plānots pasargāt juridiskās personas. Neizdevās atrast arī savākto datu glabāšanas termiņu. Nekļuva skaidrs, kādēļ soda reģistra datu apstrādi nepieciešams veikt tik plašā apjomā. Viņš būtu uzdevis vēl jautājumus, taču beidzās tam atvēlētais laiks, un Malojlo tika atslēgts.
Jācer, ka deputāti nedarīs tā kā daždien vieglprātīgi pilsoņi, kas paraksta apdrošināšanas līgumus vai līgumus ar namu pārvaldnieku, neizlasot pašā apakšā ar maziem burtiņiem rakstītos klientam neizdevīgos punktus. Šie ir svarīgi likuma grozījumi, kas prasa iedziļināšanos, izpratni un precizitāti.
