Saeimas opozīcijas partijas nevada savas labākās dienas – var teikt, ka opozīcija pašlaik ir dezorientēta, dēmonizēta un demoralizēta. Valdību veidojošā koalīcija visus tās priekšlikumus ielidina papīrgrozā. Tā tas bija pie budžeta sastādīšanas, tāpat arī, kad uz priekšu tika stumta Latvijas pašvaldību kartes pārzīmēšana jeb novadu reforma.
Tagad, kad parlamenta darbs notiek attālinātajā režīmā, opozīcija šķiet pavisam nospiesta. Kā teica deputāte no Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) frakcijas, kas tagad jau nolikusi mandātu, Dana Reizniece-Ozola, „brīžiem liekas, ka runājam ar sienu”.
Jāteic, Reizniece-Ozola pamet Saeimu ar visnotaļ labu reitingu. To pašu gan nevar teikt par citām pazīstamākajām opozīcijas partiju figūrām. Nils Ušakovs („Saskaņa”) gan nav Saeimā, bet Eiropas Parlamentā (EP), taču viņš ir kā virziena rādītājs un vilcējs vienlaikus. Tad, lūk, decembrī notikušajā sociologu firmas SKDS pētījumā par iedzīvotāju uzticību populārām personām, atklājas, ka 55% viņa darbību vērtē negatīvi. Bet pozitīvi 28%.
Ušakova reitings ir sliktāks, ja salīdzina ar 2019. gada decembri, kad viņu ļoti pozitīvi vērtēja 33%. Bijušais Rīgas mērs kā tēls, uz kuru iepriekš orientējās elektorāts, tagad ir projām no acīm, maz par viņa darbošanos ir zināms, toties vienu viņa gājienu viņa vēlētājs varbūt pamanīja, bet nesaprata. Novembrī viņš kļuva par pirmo Latvijas pārstāvi EP LGTB grupā. Diezin vai tas ir tas, ko gatavi sagremot viņa vēlētāji Ķengaragā un Bolderājā.
Necik spožs nav arī „Saskaņas” vadītāja Jāņa Urbanoviča vērtējums - 44% viņa darbošanos vērtē negatīvi.
Arī pie frakcijām nepiederošajam Aldim Gobzemam nav nekas izcils. Viņu negatīvi vērtē 49% respondentu, taču jāņem vērā dinamika - 2019. gadā viņa darbošanos negatīvi vērtēja 58%, 2018. gadā pat 59%. Tātad nepatika pret Gobzemu ir gājusi mazumā. Tāpat pozitīvais vērtējums ir audzis - pašlaik ir 23%, bet pirms gada bija 14%, pirms diviem gadiem pat tikai 11%. Gobzemam var visu ko pārmest, bet nevar arī nepamanīt viņa neatlaidīgo hiperaktivitāti, milzīgās darba spējas, nikni lamājot valdību, ņemoties visu ko organizēt, kas nupat rezultējies ar jaunas partijas dibināšanu. Partija, kuras dibināšanas sapulce notika piektdien „Zoom” platformā, sauksies „Likums un kārtība”, kas ir izsaucis smieklus interneta sociālajās vietnēs, taču ir lietas, kas nemaz nav smieklīgas, un nevar vēl zināt, kurš smiesies vēlāk.
Diezgan plašas ļaužu masas ir izmisumā - viņiem ir bezdarbs un beznauda, bet no valsts puses ir sīkatbalsts vai pat pilnīgs nepabalsts. Tie, kas paēduši, to nesaprot, bet cilvēkam, kas nonācis strupceļā, diezgan ātri mainās domāšana. Tad velk arī uz noliegumu, ticēšanu murgu teorijām par slepenu globālo organizāciju sazvērestību, „infodēmiju” un „nanočipiem”, kurus ievadīs cilvēku organismos, lai caur G5 torņiem varētu kontrolēt un paverdzināt pasauli.
Cilvēkiem derdzas valsts vara, kas viņus ir atstūmusi un atstājusi asaru dūksnājā, tāpēc viņi ir gatavi noticēt pirmajam, kurš skaļāk piesola drīzu sauli un laimi.
Ir arī visnotaļ reāli argumenti, kāpēc lielai daļai var nepatikt valdība.
Tā ir saltā izturēšanās pret kovidkrīzes trūcīgo galu, kamēr dižuzņēmumos tiek iepumpēti prāvi līdzekļi. Tā ir haotiskā „Brauna kustība” jeb juceklīgi, nekonsekventi valdības lēmumi par dažādu preču grupu aizliegšanu un ierobežojumiem. Nav skaidrības arī par kovida medicīniskajiem aspektiem - kad un kurš varēs saņemt vakcīnas, vai tās būs pietiekamā daudzumā un drīz, cik bīstamas ir iespējamās blaknes? Nav zināms arī vakcīnu darbības ilgums, efektivitāte, spēja apkarot jaunās vīrusa mutācijas. Bet to gan īsti nezina neviens.
Gobzems ir uzķēris to, ka opozīcijai pret valdību ir pieprasījums, un viņš cenšas šo pieprasījumu apmierināt, konsolidējot dažādās strāvas, kas virmo sabiedrībā. Neapmierināto spektrs ir diezgan plašs - no racionāli domājošiem, argumentētiem valdības kritiķiem līdz personām, kam kovidšausmas sašķobījušas prātu.
Raiba ir arī tā publika, kas pieslienas Gobzemam viņa partijā. Viena daļa ir zināma - Saeimas deputātes, bijušās „saskaņietes” Jūlija Stepaņenko, Ļubova Švecova un Karīna Sprūde, kura bija ievēlēta no KPV LV, kas tagad saucas „Par cilvēcīgu Latviju”. Bijušais mērs Andris Ārgalis domājot darboties partijas Revīzijas komisijā, bet nākamajās vēlēšanās nekandidēšot. Vēl ir daudz cilvēku, par kuriem nevar zināt, kas viņi ir un kurp vilks. Vai Gobzems zina? Te jau pašā sākumā ir ieprogrammēta bumba ar laika degli. Kaut kādā brīdī var izrādīties, ka dažādu partijas ļaužu izpratne, intereses un ideoloģijas pagalam nesakrīt. Taču pašlaik visus apvieno viens pretinieks un viena kopīga sāpe - valdība, kas dara cilvēkiem pāri.
Centieni Gobzemu apslāpēt vismaz līdz šim ir izraisījuši pretēju efektu - tas ir sen zināms, ka tad, ja pret kādu vēršas nekorekti, tas izraisa ļaužu simpātijas. Piemēram, jaunajai partijai tagad milzu ātrumā jāskrien pie notāriem, jo vismaz 200 partijas dibinātājiem jāapstiprina ar savu parakstu partijas dibināšana. Tam ir dotas tikai 10 dienas. Un tas notiek kovida laikā, kad ik dienas tūkstotis vai vismaz daudzi simti aplīp ar šo sērgu, kad katru dienu mirst vairāki desmiti cilvēku! Saeimas deputāti, kas paši strādā attālināti, izmantojot elektronisko parakstu, ir nobalsojuši, ka jaunu partiju ar elektronisko parakstu dibināt nedrīkst - tad jāiet pie notāra klātienē un jāriskē saķert koronavīrusu. Pat ja gadīsies tā, ka notāri izvairīsies pieņemt partijas dibinātājus un dibinātāji nepagūs, tas maz ko skādēs. Gobzemu nevar novērtēt par zemu - viņš ir jurists, kurš izdomās, kā rīkoties tālāk. Varbūt dibinās vēlreiz un atkal vēlreiz dibinās savu partiju, kamēr nodibinās. Un ikreiz atkal būs iemesls paskandalēties.
Ja mērķis bija kaitēt Gobzemam, aizliedzot uzstāties ar gadumijas runu TV24, tad panākts ir pretējais - uzzinot, ka notikusi cenzūra, publika ar lielu interesi skatījās viņa runu, un vietnē „Facebook” tā uzreiz sasniedza 140 tūkstošus skatījumu.
Skaidrs, ka pašvaldību vēlēšanās šī partija nepiedalīsies, jo ir likums, ka atšujamas tās partijas, kas nav dibinātas vismaz gadu pirms vēlēšanām. Taču arī ar šo tēmu Gobzems vēl pavingros - jādomā, ka mēģinās šo likuma normu apstrīdēt Satversmes tiesā.
Kamēr ZZS un „Saskaņa” nodarbojas ar savas identitātes un ideoloģijas skumji pelēkajiem jautājumiem, kamēr no šo spēku puses pret valdību nāk kritika, kas varbūt ir ļoti profesionāla un kompetenta, tai tomēr pietrūkst kaismes. Turpretī Gobzemam kaismes ir gana, viņš cērt vienkāršāk, bet pa pieri.
Ej nu zini, kā vēl iegrozīsies politiskie vēji, cik ilgi vēl plosīsies kovids, cik veiksmīgi valdība iznesīsies, to apkarojot. Taču tas, kā valdība ir rīkojusies līdz šim, neliecina, ka tā kaut kā grasās mainīties uz augšu. Arī daudzu valdošo politiķu reitingi ir zemi vai pat graujoši zemi - izglītības un zinātnes ministrei Ilgai Šuplinskai (Jaunā konservatīvā partija) neuzticas 59%, demisionējušajai veselības ministrei Ilzei Viņķelei („Attīstībai/Par!”) neuzticas 52%, arī pašam premjeram Krišjānim Kariņam („Jaunā Vienotība”) neuzticas puse iedzīvotāju. Vairāku valdības locekļu reitingu dinamika ir ar lejupslīdošu tendenci. Bet Gobzemam kāpj uz augšu.
