Pianists Pavļuts par veselības ministru

“Attīstībai/Par!” zieds. Mārtiņš Bondars (kreisajā pusē) ir labi pastrādājis “Krājbankā”, Juris Pūce (labajā pusē) ir lieliski strādājis VARAM par autostāvvietu caurlaižu dīleri. Tagad pie lietas ķersies Daniels Pavļuts (vidū) © Oksana Džadana/ F64

Daniels Pavļuts („Attīstībai/Par!”; AP) ir kļuvis par jauno veselības ministru, un te ir gan labās ziņas, gan ziņas, kas ne visai labas.

Labi, ka AP nevilka jauna ministra izdomāšanu garumā un ir atrasts Pavļuts. Slikti, ka partijai laikam rezervistu soliņš nav nekāds garais un nav bijis ekselentas kadru plējādes, no kuras izvirzīt jauno veselības nozares vadītāju. Cilvēks, kurš veselībai tomēr tuvāks, Saeimas deputāts un kardiologs Andris Skride (AP) tik karsti vēlējās turpināt vadīt Sociālo un darba lietu komisiju, ka par ministra krēslu neko negribēja dzirdēt. Ilmārs Dūrītis (AP), kurš ir Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs, arī kaut kā par ministru nekļuva. Kurš vēl? Vairāk nav. Ir Pavļuts.

Nav jau diez kas, ka Ilze Viņķele (AP), kas viscaur līdz ausīm bija iekšā veselības nozares problēmās un kaut vai nakts laikā varēja pateikt, cik daudzās kastēs cik vakcīnu devu ir piegādāts, tiek nomainīta kovida šausmu dramatiskajā laikā. Bet nu, ja nevar premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) viņu vairs paciest pat attālinātajā datora ekrānā, tad nevar. Jaunajam Pavļutam tagad būs mērkaķa ātrumā jāiebrauc visās lietās un jāsaprot, kur kas atrodas. Ej nu zini, kā viņam tas sekmēsies? Vispār jau Pavļuts ir šiverīgs, ir bijis ekonomikas ministrs. Redzēsim.

Ar Pavļutu ir tā, ka viņš ir ieguvis bakalaura grādu klavierspēles specialitātē 1999. gadā Latvijas Mūzikas akadēmijā, pēc tam studējis kultūras vadību Lielbritānijā, Hārvarda universitātē ieguvis maģistra grādu sabiedrības vadībā ar specializāciju līderībā. Nu lieliska izglītība, akurāt derīga, lai varētu vadīt Kultūras ministriju.

Taču Veselības ministrija nav Kultūras ministrija. Kā saka odesieši, te ir divas lielas atšķirības. Veselības ministrija nav pat arī Ekonomikas ministrija.

Veselības ministrija ir ļoti smaga ministrija jo īpaši pašreizējā kovida sērgā. Vajadzētu jau gan kaut ko jēgt medicīnas jomā arī. Piemēram, pat par lauku slimnīcas vadītājiem nemēdz būt cilvēki bez medicīniskās izglītības, lai gan viņiem nav jāšpricē pacientiem dibenā zāles un jāiznes pīles. Tikai jāorganizē darbs, lai viss notiek. Lai kļūtu par lielu priekšnieku slimnīcā vai poliklīnikā, vajag skoloties desmit gadus vai vairāk. Nu labi, ir arī veselības sistēmā dažs, kam pamatizglītība ir juridiskā, bet viņi ir papildinājuši zināšanas arī veselības vadības jomā, viņiem ir bijusi jau iepriekšēja pieredze veselības jomā. Bet Pavļuts medicīnā nav skolojies nevienu stundu, un arī pieredzes nav nekādas. Drūmā kovida krīzes krava ir uzkrauta personai, kas medicīnā nav profesionāla un dakteru aprindās nav pazīstama.

Bet varbūt ir tā, ka šis ir „menedžeru laikmets” un nav nozīmes, vai pilsonis iepriekš bijusi ķēkša, bet tagad vada aviāciju. Sistēma ir tāda, ka no zema un vidēja līmeņa tiek prasīta augsta izglītība un profesionalitāte, bet visaugstākajā līmenī svarīga ir partijas piederība. Pārējais nav svarīgs.

Tomēr tas, ka dakteri Pavļutu līdz šim bija redzējuši tikai televizorā, ir pirmā lielā problēma, ar ko viņam būs jāsaskaras. Kā viņš ar nozari sapratīsies?

Gods kam gods, Pavļuts uzreiz pirmajā ministrēšanas dienā ir ticies ar Austrumu slimnīcas mediķiem un ģimenes ārstiem. Bet tikšanās jau vēl nav garantija, ka būs saprašanās. Tas īsti patiesais, ko ārsti no ministra gaida, ir nauda un nauda. Un ir vēl viena lieta, ko viņi gaida - tā ir nauda. Veselības nozare ir mērdēta badā gadu gadiem. Tā ir vārīga, jo kadri ir plūduši projām uz norvēģijām. Nav bez vainas arī pati nozare, kas varēja dažkārt rīkoties ar finansēm prātīgāk, bet tik un tā tai vajag naudu un naudu. Ja pat cietā Viņķele nevarēja neko daudz izsist savai nozarei, vai Pavļuts varēs?

Jaunais ministrs ir tā interesanti izteicies, ka turpinās Viņķeles darbu, lasi, kursu. Tātad ar to viņš tīši kaitina premjeru Kariņu. Iznāk, ka viņš plāno doties pa Viņķeles iemīto taku un neko nemainīt.

Kā tad tur īsti būs? Kad, piemēram, tie ļaudis, kas ietilpst kategorijā „visi pārējie”, varēs saņemt vakcīnas? Šķiet, ka ne ātrāk kā augustā. Vai tas ir temps?

Pavļutam vajadzētu piedalīties arī pie vakcīnu nokomunicēšanas sabiedrībai. Kur tas der, ka vakcīnas nav sakomunicētas tā, lai ļaužu masas alktu tās dabūt? Ļaužu masas vismaz pašlaik diez cik labi nekomunicē un baidās no potes kā nīlzirgi. Un te atkal būs problēma. Vai Pavļuts ir medicīnas autoritāte, kas var pateikt, ka jāiet vakcinēties? Viņš nav. Viņš ir viss kas cits, bet ne mediķis.

Bet ir labi, ka ir skaidrība, un labi, ka AP nav aizrāvusies ar nešķīstām intrigām pret Kariņu, jo redz, ka nekāda labuma nebūs. Agrākie sapņi par Jura Pūces iebīdīšanu Kariņa vietā ir izgāzušies, un partija ir nomierinājusies. Vismaz pagaidām.

Kariņš laikam ir sabijies pats par savu drosmi, ka atlaidis Viņķeli, un ir paziņojis, ka vairs nevienu ministru atlaist neplāno.

Žēl, ka neplāno... Ir vēl daža ministre, kuras demisiju jau pagājušajā gadā pieprasīja pedagogu arodbiedrība, bet nupat neuzticību izteikusi arī Rektoru padome. Ja kāds valdībā ir vēl nepopulārāks par Viņķeli, tad tā ir Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija; JKP). Arī sociologu firmas SKDS dati to apstiprina. Taču padzīt Šuplinsku Kariņš nekādi nevar, jo vajag taču JKP atbalstu. Nevar kašķēties ar AP un vēl atvērt otru fronti arī pret JKP. Līdz ar to pedagogiem būs jāturpina ciest dīvaino Šuplinskas bezkompromisu ministrēšanu vēl nezin cik ilgi.

Komentāri

Šonedēļ apritēja gads, kopš Argentīnas prezidenta amatā stājies Havjērs Milejs. Par viņa ekonomisko reformu panākumiem un grūtībām varbūt citu reizi, bet šoreiz parunāsim par citu viņa politiskās programmas stūrakmeni – valsts birokrātiskā aparāta fundamentālu samazināšanu. Kontekstā ar to, vai viņa metode ir izmantojama Latvijas realitātē.

Svarīgākais