Vecgada vakarā sacīt runu televīzijas kanālā TV24 bija iecerējis pie frakcijām nepiederošais Saeimas deputāts Aldis Gobzems. Nu Gobzems ir zināms. Reizēm viņš mēdz palaist muti. Taču, vai viņš tiešām grasījās kaut kā agresīvi izrunāties pašā gadumijā, kad cilvēkiem labs prāts?
Kā tagad tapis zināms, nemaz i negrasījās. Tomēr TV24 viņam raidlaiku atteica, publicējot ierakstu savā mājaslapā, ka tas pamatots ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) „uzdotajiem jautājumiem un bažām, ka video varētu tikt uztverts kā mēģinājums apšaubīt valstī pieņemtos lēmumus krīzes laikā”. Tad nu AS „TV Latvija” redakcionālā padome atsaukusi politiķim Gobzemam pārdoto raidlaiku Jaungada uzrunai.
Gobzems sociālajos tīklos apgalvo, ka viņš runu iesniedzis jau pirms līguma noslēgšanas „tieši ar mērķi parādīt, ka nevienu nekritizēšu un sevi nelielīšu”. Tātad TV24 redakcijai viņa runas saturs bija zināms, un bija redzams un dzirdams, ka tajā „nekā tāda nav”.
Bet - pat ja būtu. Vai tad tagad vairs nedrīkst kritizēt valdības lēmumus? Tam vajadzētu būt ļautam jebkurā dienā un stundā. Šis jautājums atkrīt, jo politiķis taču nekritizēja. Ja nu vienīgi vienā mazā vietiņā ierunājās, ka viņa topošā partija „izmēzīs visus vecos praulus”. Bet tā ir retorika, kuru var tulkot visādi.
Tāds Gobzemam darbs - viņš ir opozīcijā. Opozīcijas pienākums ir skatīties valdībai uz nagiem un censties norādīt uz tās neizdarībām un kļūdām, izrādīt sevi par gudrāku, kompetentāku un godīgāku, lai nākamajā politiskā procesa ciklā mēģinātu kļūt par pozīciju. Tā tas parasti notiek demokrātiskās valstīs. Būtu tikai normāli, ja Gobzemam tiktu dots vārds kritikas paušanai. Diezin vai katrs valdības rīkojums pagājušajā gadā bija saprātīgs un pārdomāts, diezin vai arī katrs ierobežojums, kas spēkā ir joprojām pašlaik, ir loģisks.
Varbūt Gobzema runā bija kas tāds, kas ir noziegums? Vai viņš aicināja bruņoti gāzt valsts iekārtu? Varbūt kurināja rasu un nacionālo naidu?
Tieši otrādi - viņš aicināja uz saticību ar tiem, kas mājās runā krieviski.
Gobzema runa bija pat negaidīti rātna - liriskas metaforas un aicinājumi neko daudz neatšķīrās no parastām runām, kādas politiķi daždien mēdz sacīt.
Tātad paniskajam pārbīlim no tā, ko politiķis var pateikt, nebija nekāda pamata.
Bet par ko tad bija tā jānobīstas? Acīmredzot TV24 redakcija nav bažījusies par Gobzema runas saturu, bet baidījusies no NEPLP. Pret vēju nevar čurāt, jo NEPLP ir vareni ietekmīgs kantoris, kura spēkos ir sagādāt nepatikšanas. Kaut kad nākamībā var, piemēram, atgadīties tā, ka televīzijas kanāls nesaņem valsts pasūtījumu. Un vēl ir gana daudz veidu, kā ieriebt tiem, kas neklausa.
Savukārt NEPLP laikam bija lasījusi ierakstus sociālajos tīklos, kur Inga Spriņģe kā patiesības ministre pēdējā instancē cēla brēku. Pēc Gobzema rakstītā, ka viņš būs redzams TV24, viņa uzreiz izpaudās dziļā nesaprašanā: „Šis ir taisnība? Arī TV24 būs viņa uzruna? Kādēļ?” Viņa jautāja arī TV24 žurnālistam Aivim Ceriņam, varbūt viņš ko zina.
Rezultāts ir iznācis diezgan atbaidošs. Nav jau runas par Gobzemu. Gobzems varētu būt arī Zemgoba un varētu būt nevis Aldis, bet Valdis. Runa ir par principu. Principā iznāk tā, ka tie
runasvīri, kam spēks un vara, kam pieder administratīvie resursi ar iespējām brīvi iekāpt sabiedriskajā televizorā un vāvuļot tur bez maksas, citādi domājošam opozicionāram neļauj izpausties pat par maksu, pat privātā kanālā.
TV24, protams, var atrunāties, ka ir privāts kanāls un var darīt kā patīk - laist Gobzemu ēterā vai nelaist. Taču šis nav īsti tas gadījums. Diezin vai Gobzema maksātā naudiņa būtu pārmērīgi spiedusi televīzijas kabatu. Diezin vai Gobzema parādīšanās ekrānā būtu kaut kā īpaši kaitējusi. Liela daļa ļaužu to nepamanītu. Vēl cita daļa varbūt būtu vīlusies, gaidot, ka Gobzems sacīs ko satriecošu, bet nesagaidot.
Tomēr TV24 redakcija ir bijusi spiesta pakļauties NEPLP. Savukārt no NEPLP puses tas ir nepārprotams, brutāls politiskais spiediens. NEPLP demonstrē, kuriem politiskajiem spēkiem tā kalpo, kurus slāpē un nelaiž pie vārda.
Apgaismības laika franču filozofs Voltērs ir teicis: „Es nepiekrītu tam, ko jūs sakāt, bet esmu gatavs atdot savu dzīvību par to, lai jums būtu tiesības izteikties.” Taču šis teiciens nav par NEPLP. NEPLP uzvedas kā brutāla cenzore - kā no Preses nama 18. stāva nokāpusi. Tie, kas atminas okupācijas laiku, zina, ka 18. stāvā sēdēja čekisti, kas lasīja visas avīzes, lai nepalaistu drukā kaut ko ideoloģiski nepareizu.
Tāpat NEPLP loma šajā valstī tagad ir sargāt valdību un valdošās koalīcijas „pareizos” politiķus, lai neizskan viņiem netīkams viedoklis. Gobzems pat neteica neko īpaši niknu, tomēr tāpat skaidrs, ka viņš valdībai ir ļoti nepatīkams.
Gobzems ir, ja tā var teikt, neviennozīmīgi vērtēts politiķis. Ir, kas viņu dievina, ir kas klāj ar lamuvārdiem un lāstiem. Bet ko tad valdība gribēja - tādu pseidoopozīciju, kādu Vladimira Putina varas vertikālei veido komunisti, Vladimirs Žirinovskis un „Taisnīgā Krievija”? Tie visādi bļaustās, bet pašam galvenajam kungam acīs nelec. Bet Gobzems ir nepieradināts un bļaustās bez šķirošanas, klūpot krāgā arī premjeram.
Ja mērķis bija aizbāzt politiķim muti, tad tas pagalam nav izdevies. Auditoriju viņš ir sasniedzis lielāku nekā kādai latvju popzvaigznei. Kamēr Valsts prezidenta un premjera gadumijas runas vietnē „Facebook” bija skatījušies astoņi tūkstoši interesentu, Gobzemam skatījumu skaits sniedzas pāri 140 tūkstošiem. Diezin vai interese, ja pirms tam nebūtu skandalozas ažiotāžas, sniegtos tādās debesīs.
„Viedokļu dažādība ir vērtība, īpaši krīzes laikā. Latvijai ir vajadzīgi visi cilvēki, visi viedokļi un cieņpilnas diskusijas - gan ģimenes un draugu vidū, gan politiķu un institūciju starpā," savā gadumijas runā patētiski sacīja premjers Krišjānis Kariņš („Jaunā Vienotība”).
Bet kur tad ir šī viedokļu dažādība? Kur šī lielā vērtība, kas tajā pašā dienā tika nosviesta zemē un iemīta dubļos? Runāšana par viedokļu dažādību skanēja diezgan jau nu liekulīgi.
Neba nu bez „Jaunās Vienotības” un AP ziņas NEPLP izslēdza Gobzemam televizoru. Bet, ja bez šo partiju ziņas, tad tām tagad vajadzētu interesēties, kā tad tas nākas, ka tiek kāpts pāri Satversmes 100. pantam, kurā kaut kas laikam bija sacīts par vārda brīvību.
Interesanti ir arī tas, ka Gobzems taisās dibināt jaunu partiju, bet viņam tiek liegta iespēja partijas dibināšanā lietot elektronisko parakstu. Partijas dibināšanas sanāksme attālināti platformā „Zoom” plānota 8. janvārī. Savukārt, lai juridiski nodibinātu partiju, pēc tam partijas dibinātājiem desmit dienu laikā būs pie zvērināta notāra jāapliecina piekrišana partijas izveidošanai. Lai nodibinātu partiju, nepieciešami vismaz 200 biedri.
Saeimas valdošā koalīcija, kas pati izmanto elektronisko parakstu, lai strādātu attālinātā režīmā, ir nobalsojusi par to, ka partiju nevar dibināt, izmantojot elektronisko parakstu. Arī uz zvērinātiem notāriem attiecas Ministru kabineta 6. novembra rīkojums par ārkārtējās situācijas izsludināšanu. Notāra darbs pēc būtības nav neko nebīstamāks par friziera vai manikīra darbu. Atšķirība tikai, ka klients var nosēsties divu metru attālumā no notāra. Notāri, tāpat kā jebkurš, kam ir tādas iespējas, visu darbību ir pārcēluši uz attālinātu režīmu. Bet te viņiem jaukā politiskā elite ir pagādājusi darbiņu - būs klātienē jāreģistrē partija. Vismaz 200 pilsoņi desmit dienu laikā dosies uz notāru kantoriem, lai diezgan pailgi sēdētu telpā, kur aplipināties pašiem vai aplipināt notāru ar kovidu. Te arī notāri tiek nostādīti neērtā, lai neteiktu bīstamā situācijā.
Gobzemam tas ir kā medusmaize. Viņš jau ir sakrājis trīs normatīvos aktus, kurus apstrīdēt Satversmes tiesā - to, ka partiju ārkārtējā situācijā nevar dibināt ar elektronisko parakstu, ka Saeimas vēlēšanās ir liegts piedalīties partijām, kuras nav dibinātas vismaz gadu iepriekš, kā arī to, ka jaunās partijas tiek diskriminētas attiecībā uz valsts finansējuma saņemšanu. Ja valdošās varas mērķis bija Gobzemam traucēt, tad iznāk tieši pretējais - absurdais elektroniskā paraksta aizliegums partijas dibināšanai lej ūdeni uz Gobzema dzirnavām - viņam tiek dota tēma, par ko visādi trokšņaini izpausties. Turklāt liela sabiedrības daļa jutīs viņam līdzi, jo šķēršļi, kas tiek likti jaunas partijas dibināšanai, ir acīmredzami netaisnīgi.
Tāpat arī Gobzema runas neparādīšana liecina, ka NEPLP un valdošajiem politiķiem stipri pietrūkst prāta paredzēt, kāda var būt sabiedrības reakcija. Aizliegtais auglis vienmēr ir saldāks, un tāpat aizliegtais Gobzems ir salds.
Tas ir apbrīnojami, ka Latvijas politiskajai elitei tik ļoti patīk skatīties mutē un klanīties katram Rietumu padomdevējam, bet darbos tiek kopēta Krievijas un Baltkrievijas tieksme uz varas koncentrāciju savās rokās un citādi domājošo slāpēšanu.
