Kovida pandēmijas ierobežojumi ir smagi skāruši mūzikas industriju, jo koncerti nenotiek un peļņas nav. Saprotams, ka Kultūras ministrija gudro, kā mūziķiem palīdzēt, taču vismaz viens no pasākumiem, kas iecerēts skaņražu labumam, izklausās diezgan apšaubāmi.
Sākot ar nākamā gada 1. martu par katru nopirkto viedtelefonu un datora iekšējo vai ārējo disku, visticamāk, būs jāmaksā datu nesēju atlīdzības nodeva. Viedtelefonu aplikšanu ar datu nesēju atlīdzības nodevu paredz grozījumi “Noteikumos par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību”, kas decembra sākumā izsludināti valsts sekretāru sanāksmē. Izmaiņas šajos Ministru kabineta noteikumos iniciējusi Kultūras ministrija.
Kultūras ministrs Nauris Puntulis reklamē valdības noteikumus tā, ka tie nodrošināšot citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, tai skaitā kaimiņvalstīm līdzvērtīgu datu nesēju atlīdzības iekasēšanas sistēmu, kas sniegšot būtisku atbalstu radošajām nozarēm. Un vēl tādā veidā tikšot izpildīts Satversmes tiesas spriedums, kas uzliek par pienākumu regulāri pārvērtēt datu nesēju sarakstu saistībā ar tehnoloģiju attīstības radītajām pārmaiņām. Ej nu zini - varbūt ar jaunajiem noteikumiem kaut ko izpildīs, nodrošinās un atbalstīs, taču jāparaugās, kas ar šo nodevu notiks “dabā”.
Datu nesēju atlīdzības nodeva Latvijā tiek iekasēta jau kopš 2012. gada. Par katru datoru jāmaksā 2,85 eiro (bez PVN), par katru CD un DVD ‒ 6% no pirmreizējās cenas, par katru USB zibatmiņu ‒ 4% no pirmreizējās cenas. Pēc grozījumu stāšanās spēkā šī atlīdzība vairs netiks iekasēta par CD un DVD, jo tie vairs nav modē un pieprasījums pēc šiem datu nesējiem ir samazinājies. Toties tā tiks piemērota datoru iekšējiem un ārējiem diskiem 2,85 eiro apmērā un viedtālruņiem ‒ 1,50 eiro apmērā (bez PVN). Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūrā / Latvijas Autoru apvienībā (AKKA/LAA) gribēja, lai no katra viedtālruņa atlīdzības maksā tiktu iekasēti vismaz 2,85 eiro, tas ir, ne mazāk kā par datoru. Likumprojekta izstrādātāji šo priekšlikumu noraidīja, jo 2020. gada pētījums liecina, ka viedtālruņu lietotāji privātkopēšanai tos izmanto mazāk nekā datorus. Tāpēc arī nodeva mazāka. Sistēma līdz šim bija un arī būs tāda, ka iekasētais datu nesēju atlīdzības maksājums nenonāk ne valsts budžetā, ne kaut kādā citā kopējā katlā, bet tiek uzreiz pārskaitīts autoriem, respektīvi, AKKA/LAA, kas tālāk naudu sadala autoriem.
Taču mobilo sakaru operatori un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) jaunos noteikumus asi kritizē, AKKA/LAA ir īgna, ka nodeva vēl par mazu, bet laimes nav nevienos kantoros.
No vienas puses, neba nu mobilo sakaru operatoriem un jauno tehnoloģiju radītājiem un tirgotājiem būtu jāgaužas par peļņas zudumu - IT un vēl farmācija ir nozares, kurām kovids nāk par labu. Arī rīku tirgotājiem labie laiki nav nemaz tik viennozīmīgi labi, jo jārēķinās, ka tautas pirktspēja ies aizvien mazumā un labu tehniku tā nevarēs atļauties.
Ir arī tāds aspekts, ka mobilie viedtālruņi un datori vairs nav nekāda greznība, bet pirmās nepieciešamības prece - bez tiem bērni nevar mācīties, nevar notikt attālināts bizness, pat ceļot darba darīšanās vairs nevar bez kovidpases tālrunī. Bet nodeva sadārdzina rīkus. Labi,
nodeva nav milzīga - pusotrs eiro par tālruni, taču pēc būtības tā ir nauda, kas AKKA/LAA un Latvijas Izpildītāju un producentu apvienībai (LaIPA) nepienākas.
Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācija (LIKTA) pauž neizpratni par Kultūras ministrijas steigā virzītajiem grozījumiem MK noteikumos, kuros viedtālruņus paredzēts aplikt ar nodevu, kas būs jāmaksā katram, kurš iegādāsies mobilo telefonu. LIKTA uzsver, ka jaunākais pētījums, ko kā argumentu nodevas uzlikšanai viedtelefoniem izmanto Kultūras ministrija, ir sasteigts un nebūt neliecina par šādas nodevas nepieciešamību. Jo legālu autordarbu kopēšanu uz viedtālruņiem veic tikai aptuveni 5% no visiem respondentiem. Tomēr Kultūras ministrija ierosina nesēju nodevu piemērot visiem viedtālruņiem kā preču kategorijai. Līdz ar to nesēju nodevu nāktos maksāt arī tiem 95% viedtālruņu lietotāju, kas kopēšanu uz viedtālruņiem nemaz neveic. Lielākā daļa to cilvēku, kas izmanto viedtālruni mūzikai, neglabā mp3 failus savā viedtālrunī, bet straumē, maksājot pilnu maksu par autortiesībām un blakus tiesībām. Visbiežāk vienīgais autortiesību objekts, kas atrodas tālrunī, ir paša tā lietotāja portrets, bet uz tā autortiesībām var pretendēt tikai pats tālruņa lietotājs vai varbūt fotogrāfs. Iznāk, ka ikviens jauna viedtālruņa pircējs - pensionārs, kurš mūziku slikti dzird, bet kam tālruni vajag saziņai ar bērniem, vai kantora darbinieks, kas mūziku klausās no rīta automašīnā, vai lauksaimnieks, kam mūzika asociējas ar zaļumballi vai dziedāšanu kultūras nama ansamblī, ir spiests samaksāt par to, ka kāda pavisam neliela daļa cilvēku paretam iekopē mūziku savā tālrunī. Cilvēkiem jāmaksā par to, ka viņu iegādātajam rīkam ir potenciāla iespēja izmantot to mūzikas kopēšanai. Lai gan vislielākajā daļā gadījumu tas šādam mērķim nekad netiks izmantots.
Autortiesību aģentūra iekasē naudu, kad mūzika tiek atskaņota radio. Savulaik AKKA/LAA vajāja pat mikroautobusu šoferus, liekot viņiem maksāt autortiesības par radioaparātā atskaņoto mūziku. Tāpat restorāni un kafejnīcas par atskaņoto mūziku maksāja autortiesību aģentūrai, kas gan pašlaik ārkārtas apstākļos ir apstājies. Taču AKKA/LAA un LaIPA pretendē vēl arī uz svešu naudu, lai it kā varētu samaksāt par šīm autortiesībām un producentu tiesībām.
Respektīvi, “tā nauda nemaz nav tā nauda”, un pumpa uz deguna tiek ārstēta ar kājas amputācijas metodi. Komiski bija, kad dabas katastrofām paredzētā nauda tika piešķirta mediju ombuda izveidei. Arī šajā gadījumā nauda tiek vienkārši atņemta vienam un pārsviesta uz citu vajadzību. Nav šaubu, ka mūzikai nauda ir nepieciešama, taču jāšaubās, vai korekti ir naudu mūzikai iegūt ar nodevu mobilajiem tālruņiem.
