Zvērināta advokāte Daiga Siliņa, zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš, zvērināts advokāts Lauris Liepa, zvērināts advokāts Oskars Rode un zvērināts advokāts Aivo Leimanis parakstījuši atklātu vēstuli, kurā lūdz ģenerālprokuroru Juri Stukānu „nekavējoties pārtraukt iedibināto nekontrolēto praksi kriminālprocesu uzsākšanai pēc Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) ziņojumiem”.
Jādomā, ka šo piecu advokātu redzējumam pievienotos un to atbalstītu plaša juristu saime, jo tas, kas patlaban notiek tieslietu druvā, iet pāri saprāta robežām.
Kā norāda vēstules autori ‒ nav pieļaujama FID nekritiska viedokļa akceptēšana noziedzīgi iegūtu līdzekļu apkarošanas jautājumos. Advokāti sagaida aktīvāku un saprotamu ģenerālprokurora pozīciju šajos sabiedrībai svarīgajos jautājumos.
29. un 30. oktobrī notika FID organizētas mācības, kuru materiāli sākumā bija visiem pieejami, bet pēc tam lielā steigā noslepenoti. Bet zināms, ka virkne uzstāšanos nav bijusi finanšu izlūkotājiem ērta. Piemēram, ģenerālprokurors Juris Stukāns ir sacījis: „Mums ir jāatceras, ka ir sācies tā sauktais finanšu remonts. Nav jēgas uz notikumiem 2000. gadā attiecināt šodienas prasības pret līdzekļu aprites uzraudzību un kontroli. Tur ir jāaizmirst, jāpiedod un jāatdod tā nauda, ja mēs nevaram pierādīt citus noziedzīgus nodarījumus.” Zvērinātie advokāti savā vēstulē pauž atbalstu šai tēzei, tāpat atzinīgi vērtē Stukāna atziņu par Latvijas pārcentību piemērot Krimināllikuma normas par mantas konfiskāciju.
„Tomēr vēlamies norādīt, ka pēc Jūsu 2020. gada 29. septembra intervijas LTV 1 raidījumā 1:1, kurā minējāt, ka aptuveni 50% krimināllietu, kas uzsāktas pēc KL 195. panta, nebūs iespējams uzrādīt apsūdzību un saukt personas pie kriminālatbildības un ka praksē tiek jaukti jēdzieni par noziedzīgi iegūtiem un nenoskaidrotas izcelsmes līdzekļiem, nav sekojusi rīcība, kas mainītu līdzšinējo praksi un novērstu nepamatotu mantas īpašnieku tiesību aizskārumu,” teikts vēstulē, piebilstot: „Šobrīd investori (ārvalstu pilsoņi) ar atpakaļejošu datumu faktiski tiek sodīti par Latvijas banku pakalpojumu izmantošanu un par Latvijas īstenoto politiku investīciju piesaistē. Šķiet, esam aizmirsuši, ka tā bija valdības veicinātā politika ārvalstu noguldījumu piesaistē, kas gāja tiešā sazobē ar grozījumiem Imigrācijas likumā un kas pusgada laikā kopš grozījumu spēkā stāšanās Latvijas tautsaimniecībā ienesa 142,5 miljonus latu.”
Būtībā tas, kas notiek pašlaik, stipri sāk atgādināt padomju laku, kad vienpersoniskais PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs uzsāka kampaņu pret nelegāliem darījumiem ar valūtu un, iejaucoties tiesu varas kompetencē, panāca, ka tika atcelts tiesas spriedums, kurā valūtas spekulantiem bija piespriests cietumsods. Otrajā piegājienā tiesa jaunajiem vīriešiem piesprieda nāvessodu.
Visas pasaules juristi novaidējās, jo tādā veidā tika burtiski sabradāti uzreiz vairāki tiesiskuma pamatprincipi - galvenais no tiem bija tas, ka tajā laikā, kad spekulanti bija veikuši noziegumu, Kriminālkodeksā vēl nebija ierakstīts pants, kas paredz nāvessodu. Šis pants apsūdzētajiem tika piemērots ar atpakaļejošu datumu. Bet ko tu Hruščovam padarīsi? Voluntārs tumsonis, mežonīga zeme.
Taču Latvija nupat sāk neatpalikt. Nāvessodus nepiespriež, taču nauda banku klientiem tiek atņemta. Šeit ir ne tikai tas, ka notiek vēršanās pret klientiem par viņu naudu, kas varbūt ir nopelnīta pirms desmit vai divdesmit gadiem, kad likumi bija citi. Likumi mēdz mainīties, un var būt gadījumi, ka tas, kas agrāk bija legāls peļņas veids, tagad tāds vairs nav. Tādā gadījumā nav korekti snaikstīties pēc šādas naudas un ņemt to nost.
Kaut kā neviļus izzūd arī tāds jēdziens kā nevainīguma prezumpcija - uzņēmējiem nākas taisnoties un pierādīt naudas izcelsmi, vēl pirms veiktas kādas izmeklēšanas darbības un uzrādītas apsūdzības par kādiem finanšu noziegumiem.
Ir milzīga atšķirība, vai līdzekļi iegūti noziedzīgā veidā vai arī tiem ir nenoskaidrota izcelsme.
Varētu spriest, ka katrs dara savu darbu un FID visnotaļ pareizi tvarsta visus aizdomīgos nerezidentus, kas saistījušies kādos apšaubāmos darījumos. Bet izmeklēšanai vajadzīga arī kāda nebūt kvalitāte - lūk, ģenerālprokurors jau laikus ir pateicis, ka pusē no krimināllietām nevarēs uzrādīt apsūdzības.
Bet varbūt varēs gan? Pašreizējais „trends” taču ir necik daudz nebēdāt, ja pierādījumu trūkst, izvirzīt aizdomas, lai baņķieri un uzņēmēji lokās. Virziens ir uz to, lai „sliktie” tiktu arestēti un uz to ātrāko satupināti cietumos, lai nauda viņiem tiek atņemta. Par paātrinājumu būs jārūpējas jaunajai speciālajai ekonomisko noziegumu tiesai, kuru partijiski dresēs tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP). Oktobra beigās tagad jau noslepenotajās mācībās likumsargiem FID vadītāja Ilze Znotiņa tiesnešiem stāstījusi, ka viņi varētu nokļūt strupceļā, uzaicinot lielu daudzumu liecinieku un nozīmējot apjomīgas ekspertīzes. Jādomā, ka pēc šādas lekcijas ne viens vien tiesnesis grima dziļās pārdomās par to, kas vispār notiek. Tātad pierādījumi ir štrunts - galvenais, lai ir pārliecība, ar kuru pietiek, lai notiesātu.
Ar advokātiem ir tā, ka paradoksālā kārtā viņu lobijs likumdošanā ir gaužām vājš. Advokāti bezpalīdzīgi noraudzījās, kā Kriminālprocesa likumā tika ierakstīta virkne absolūtu absurdu. Varbūt tas tā ir tāpēc, ka ir dažādi advokāti un viņiem ir dažādas intereses. Uz advokātiem var skatīties šķībi - sak, aizstāv neliešus. Bet tas ir līdz brīdim, kad pašam ievajagas jurista palīdzības. Advokāta maize ir viņa klienti - jo vairāk klientu, jo vairāk naudas. Taču nupat ir tā, ka sāk saknē zust iespējas savus klientus aizstāvēt - ja notiesāšana un konfiskācija sāk notikt vienos vārtos, tad tā vairs nav korekta sacensība.
Savā ziņā šāda advokātu vēstule, kurā paustas rūpes par valsti un tiesiskumu tajā, ir liels retums. Ir gan mazliet bažas, vai zvērināto advokātu vēstule ģenerālprokuroram nav mazliet nokavēta? Stukāns, tāpat arī Valsts prezidents Egils Levits, kuri vēl relatīvi nesen izteica kritiku par FID darbības pārspīlējumiem un iebraukšanu otrā grāvī, starplaikā var būt arī mazliet tā kā apstrādāti, varbūt viņiem jau ir ieregulētas smadzenes. Tagad viņi vairs par pārspīlējumiem FID darbā nerunā. Nesen Starptautiskajā pretkorupcijas dienā internetā parādījās Latvijas valsti kauninošs un pazemojošs video, kurā savu daļu teksta nolasīja arī Levits un Stukāns. Levits runāja patosāli, bet Stukāns bija acīmredzami nepriecīgs, ka tiek ievilkts šādā pasākumā, kur ar propagandiskām metodēm Latvija tiek zīmēta par šaušalīgu korupcijas un naudas atmazgāšanas bedri. Runāja arī Zviedrijas, Kanādas, Norvēģijas, Somijas vēstnieki un ASV vēstnieks, kur neapšaubāmi bija skaidrs, ka ASV vēstniecība ir videoklipa scenārija autore. Ir redzams, ka no Amerikas nāk milzu spiediens un mājieni ar mietu, kā Latvijas politikai un tiesu varai pareizi jāuzvedas. Tas arī nav nekas neparasts - amerikāņi tā dara visur. Taču tikai normāli būtu, ja Latvijas valdītāji un tiesu vara saglabātu kaut cik pašcieņas. Amerikai ir intereses, bet par Latvijas iedzīvotājiem tai necik daudz galva nesāp. Velk uz to, ka visas šejienes komercbankas tiks likvidētas, atskaitot skandināvus, kas apkalpo iedzīvotāju kontus, kuros tiem ieskaita algu. Taču drīz nepaliks arī šādu banku - jo nebūs vairs algu... Var jau bez komercbankām iztikt vispār, bet tad valsts nonāks atpakaļ tālā pagātnē. Jau 14. gadsimtā pastāvēja plaukstošas Itālijas bankas ar filiālēm citās Eiropas vietās, kas apkalpoja arī tos klientus, kas mūsdienu izpratnē būtu saucami par nerezidentiem.
FID „finanšu kapitālais remonts” izpaužas kā nesošo sienu nojaukšana un pamatu šķobīšana, jo baņķieri pārbīlī svīst un baidās no nerezidentiem un viņu darījumiem kā velni no krusta. Dažkārt bez kāda pamata un paskaidrojuma kontus neatver pat arī vietējiem uzņēmējiem. Ka tik kas neatgadās. Latvijas sastindzinātajai komercbanku sistēmai investori iet apkārt ar līkumu.
Viena lieta ir finanšu noziegumi, pret kuriem nevajadzētu būt žēlumam - ja blēdis pieķerts, tad viņš jāsoda, taču nupat kopā ar blēžiem cieš arī neblēži, un viņu nav maz.
Būtu labi, ja Latvija vienos gadījumos piekristu, bet citos gadījumos stīvētos pretī. Ja vienā gadījumā Latvija sacītu: „Paldies, dārgie transatlantiskie partneri, ka esat mums palīdzējuši iegūt informāciju par mūsu komercbankas piedalīšanos Ziemeļkorejas kodolprogrammas finansēšanā!” Tādā gadījumā problēmas nav. Bet citos gadījumos varbūt būtu jāsaka: „Mūsu rīcībā nav pietiekamu pierādījumu, lai šo personu varētu kriminālvajāt. Sorrī!”
Taču vai šāds „sorrī” jeb „piedodiet” vispār spēj tikt pāri mūsu politiskās elites lūpām?
