Rīgas mērs Mārtiņš Staķis (APP) plāno lūgt Ministru kabinetu noteikt aizliegumu piketu rīkošanai ārkārtējās situācijas laikā.
Šāds Staķa paziņojums seko pēc tam, kad 12. decembrī divās protesta akcijās tika novērota plaša Covid-19 izplatības ierobežošanai noteikto ierobežojumu pārkāpšana, uzstumšanās ar auto kādam policistam, sīki huligānisma gadījumi, nepakļaušanās tiesībsargājošo iestāžu darbinieku prasībām, atsevišķi gadījumi, kad cilvēki bija sadzērušies... Garāks visādas destrukcijas saraksts nesanāk. Bet nu ar to pašu, kas ir, varbūt arī pietiek.
Ir gan viena tāda nianse, uz ko ir norādījis pats Staķis ‒ domes lēmumi par piketu aizliegšanu vēsturiski tiesās ir tikuši atzīti par neatbilstošiem likumam. Pirms 12. decembra piketiem notikušas plašas konsultācijas ar drošības dienestiem, kā arī ar piketu organizatoriem. Dienesti neesot rekomendējuši piketu aizliegšanu.
Taču
Rīgas mērs nevar likties mierā un tik un tā pār vari raujas visādi izrādīt, ka ir saimnieks pilsētā - ar stingru, cietu dūri, ar ežādas cimdiem.
Jo citādi sanāk, ka visā kovida jezgā Staķis ir palicis pavisam gauži maliņā kā kluss, nemanāms zaķītis. Ļaudīm sāk piemirsties, kā viņu sauc un kā viņš izskatās. Turpretī tagad viņš ir pagādājis sev jo daudz reižu, kad iznākt mediju starmešu gaismā. Virsraksts „Staķis plāno lūgt valdību aizliegt piketus” jau ir. Pēc tam būs „Staķis lūdz valdību aizliegt piketus”, „Valdība pieņem zināšanai Staķa lūgumu aizliegt piketus”, „Valdība aizliedz piketus”, „Staķis komentē valdības lēmumu aizliegt piketus” utt.
Rīgas mērs varēja mierīgi atslābt un izmantot iespēju paklusēt, taču nevar - jāpozicionējas kā „rīcības cilvēkam”.
Nez vai Staķis pats izdomāja vai kādi padomnieki ieteica, taču Rīgas mēra tēls vismaz līdz šim bija tāds mīļš un maigs - jauns, izglītots, bijušais reliģijas un ētikas raidījuma „Saknes debesīs” vadītājs, zemessargs un brīvprātīgais treneris, bezmaksas ūdens pasniedzējs kafejnīcās, nepaguvis sasmērēties, lai gan jau bijis Saeimas deputāts... Un te piepeši tāds skarbums! ‒ Aizliegt! Pakārt! Nošaut!
Bet var jau būt, ka Staķī ir notikušas dziļas pārmaiņas. Necik ilgi augstajā amatā viņš vēl nav - mazliet vairāk nekā trīs mēnešus, bet varas augstums viņu skubina uz vareniem darbiem un uz varas darbiem. Vēl vakar bija Staķis, bet tagad top par „mazo Lukašenko”.
Pavasarī jau bija ārkārtas situācija un piketu aizliegums bija, taču tobrīd kaut kā vēl nebija tādas ļaužu pašorganizēšanās kā pašlaik. Arī dusmas bija mazāk kvēlas. Neba bez gudras ziņas dienesti nesteidzas aizliegt piketus. Tā lieta vēl septiņas reizes jānomēra. Varbūt ir prātīgāk pagaidām piketus atļaut, cerot, ka ļaužu aktivitāte vismaz pārskatāmā laikā noplaks. No dienestu puses raugoties, ja pikets neiet pāri katla malām, tā ir arī tāda kā tvaika nolaišana - cilvēki izbļaustās, pavicina dūres un iet mājās. Saprotams, ka piketu aizliegšana ir pagalam nedemokrātisks akts - pulcēšanās brīvība ir viens no cilvēktiesību pamata pamatiem. Varētu domāt, ka šis ir gadījums, kad sabiedrības veselības vārdā būtu pieļaujama pulcēšanās aizliegšana, taču diezin vai tur bija tik drūmi, ka visi piketa dalībnieki tagad jau guļ pieslēgti pie plaušu ventilēšanas aparātiem. Pikets tomēr bija ārā, krastmalā. Ja nebija tā, ka kāds kovidslims piketētājs siekalaini sabučo 50 citus piketa dalībniekus, tad diezin vai tur bija vairāk kovidbīstamības nekā kādā veikalā.
Nelaime, ka šādi piketi vēl būs. Nav zināms, ko domā dienesti, bet var iznākt tā, ka tad, ja pulcēšanos aizliegs pavisam, tie notiks tik un tā - spītējot aizliegumam. Un tad jau vairs nevar prognozēt, vai viss beigsies tikai ar divu metru distances neievērošanu.
