Ir bijusi tāda savdabīga lieta, ka kāds bijušais ieslodzītais ir vērsies Satversmes tiesā, apstrīdot Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50. panta normas, kas paredz atšķirīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem. Ir izrādījies, ka tik tiešām – konkrētām sodu izpildes kodeksa normām nav objektīva un saprātīga pamata – 50.4 pantā jāievieš korekcijas.
Satversmes tiesa ir nospriedusi, ka, ciktāl šajā pantā paredzēta atšķirīga attieksme pret sievietēm un vīriešiem, tas ir neatbilstīgi Satversmes 91. pantam un ir atzīstams par spēkā neesošu kopš 2021. gada 1. maija.
Te jāpaskaidro, ka Satversmes 91. pants nozīmē, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā bez jelkādas diskriminācijas. Savukārt Latvijas Sodu izpildes kodekss ir baiss dokuments, ar kuru labāk nekad neiepazīties - tas regulē visāda veida notiesāto personu bēdīgo dzīvi soda izciešanas vietās. Lielā mērā šis kodekss joprojām ir okupācijas laika mantojums. Tajā vīd arī tādi ieslodzīto dzīves regulējumi, kas pazemo cilvēka cieņu. Bet brīvības atņemšana nav gluži tas pats, kas pazemošana un spīdzināšana.
50.4 pantā ir pieminēti vīrieši, no kā var secināt, ka sievietēm ir citāda kārtība. Nav ne jausmas, kāda ir bijusi prasības iesniedzēja motivācija - visticamāk, ilgos ieslodzījuma gados viņš ir studējis likumus un atradis kādu juridiski greizu pantu, kuru sporta un principa pēc izdomājis labot. Un vareni ir izdevies - Satversmes tiesā ir vinnēts!
Tieslietu ministrijai bija plašas iespējas iebilst, atnest uz tiesu kādus pierādījumus un faktus, mēģinot pierādīt pretējo, taču argumentu nav bijis. Lieta ir izlemta, sacensība ir beigusies, spriedums ir nepārsūdzams.
Lai nu paliek lietas būtība, kas ir diezgan pat mazsvarīga. Svarīgākas ir metodes, principi, vērtības, izpratne. Uz skatuves ir iznācis iznesīgais tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija; JKP) un viņu pavadošie jurisprudences korifeji. Šie izcilie bezkompromisu tiesiskuma prāti ir izdomājuši, ka Satversmes tiesas spriedumu var mazliet pielabot - „uzfrišināt”. Ministru kabinets ir pieņēmis zināšanai tieslietu ministra informatīvo ziņojumu saistībā ar Satversmes tiesas spriedumu par konkrētā Latvijas Sodu izpildes kodeksa panta atbilstību konkrētam Satversmes pantam. Valdība ar Krišjāni Kariņu („Jaunā Vienotība”) priekšgalā uzdod izpildīt Satversmes tiesas spriedumu viena gada laikā pēc jaunā Liepājas cietuma darbības uzsākšanas.
Šis gan vēl ir tikai informatīvais ziņojums, taču tas jau ir ieguvis virzību augšup pa kabinetiem. Esot jau apspriests valsts sekretāru sapulcē. Tātad papīrs jau cirkulē un kādā jaukā dienā var tikt pieņemts. Pats Kariņš varbūt nav iedziļinājies tēmā, jo viņam citas problēmas, bet Bordāns gan jau zina, par ko stāsts.
Zeme, atveries! Kamēr valdība ir piesaistījusi sprieduma izpildes laiku Liepājas cietuma darbības sākumam, Satversmes tiesas spriedumā ir minēts konkrēts datums, kad spriedumam jābūt izpildītam - 2021. gada 1. maijs. Var gadīties, ka citplanētieši Liepājas cietumu uzbūvē jau šodien, bet var gadīties, ka tā būs ilgbūve. Varbūt to pabeigs 2033. gadā. Kas to lai zina. Pagaidām tas nav pat sākts būvēt, 2021. gadā tikai sāks. Par finansējumu arī nav īstas skaidrības. Katrā ziņā nav ticams, ka cietums varētu sākt darboties nākamā gada maijā.
Taču Ministru kabinets grasās nevis izpildīt Satversmes tiesas spriedumu, bet to pielabot. Tas ir tāpat kā, ja Mazpisānu ciema padome sadomātu piekoriģēt kādu Apvienoto Nāciju Starptautiskās tiesas verdiktu.
Bet nu visu var. Kamdēļ lai nevarētu, ja nihilisms tieslietu jomā jau sen veļas pāri robežām? Var gan gadīties, ka lieta nonāks Eiropas tiesā, kur Latvijai necik labi nesokas.
Jautājums tikai juristu saimei ‒ tiem, kam vēl palikusi kāda nebūt izpratne par tiesībām: „Vai jums nesametas šķērma dūša?”
