Saeima trešdien, 2. decembrī, galīgajā lasījumā pieņēma nākamā gada valsts budžeta likumu. Nākamgad konsolidētā budžeta ieņēmumi plānoti 9,58 miljardu eiro, bet izdevumi – 10,76 miljardu eiro apmērā. Ieņēmumu samazinājums kopā ar izdevumu palielinājumu mazliet pārsniegs miljardu eiro. Budžeta deficīts paredzēts 3,9 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tas saprotami – kovids ietekmē, traucē, grauj.
Slavējot paveikto diždarbu, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība), atzīmēja, ka šā budžeta apspriešanā bijušas vēl neredzēti ilgas debates - 57 stundas un 41 minūte. Šis esot “solījumu pildīšanas budžets”, jo paaugstināta alga skolotājiem un mediķiem, paaugstināta minimālā alga. Būs jau jauki, ja solījumi beidzot tiks izpildīti, citādi pēdējos gados ir bijis pārāk bieži jāviļas, ka varas kungi visu ko sasola, bet ‒ solīts makā nekrīt.
Debates bijušas skarbas un krāšņas, saka Saeimas priekšsēdētāja, bijuši arī racionāli opozīcijas priekšlikumi no tiem deputātiem, kas iepriekš strādājuši valdībā un zina budžeta iespējas. Tomēr “debašu kultūra arī bija jautājums, kas atstāja zināmu pēcgaršu”.
Interesanti, no kurienes šī nelabā nekulturālības pēcgarša varēja rasties?
Vai nav tā, ka šī budžeta apspriešana bija ne tikai vēsturē ilgākā, bet arī vēsturē visaugstprātīgākā, vīzdegunīgākā, kurlākā pret opozīcijas priekšlikumiem?
Visi opozīcijas priekšlikumi ir, tēlaini izsakoties, ielidojuši papīrgrozā. Arī tie racionālie, kurus pieminēja Saeimas priekšsēdētāja.
Runāja tikai opozīcija. Valdības koalīcija tikai dragāja uz priekšu savu balsošanas mašīnu, gandrīz neko nedebatēja, neaizstāvēja savus likumprojektus. Kāda tad var būt debašu kultūra? Ja vieni deputāti redz, ka citiem deputātiem visi viņu priekšlikumi ir pie vienas vietas, gluži dabiski rodas vēlme pateikt biezāku vārdu.
Starp noraidītajiem ir, piemēram, Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) priekšlikums 2021. gada valsts budžetā nesamazināt pašvaldību daļu no iedzīvotāju ienākuma nodoklī (IIN) saņemtajiem līdzekļiem, saglabājot to 80% līmenī. Tas nozīmē, ka pašvaldībām naudu ņems nost, bet visādus papildu uzdevumus sakraus uz muguras vairāk.
Noraidīti ir “Saskaņas” frakcijas sagatavotie priekšlikumi sociālajā jomā, piemēram, neapliekamā minimuma paaugstināšana pensionāriem no 330 eiro uz 500 eiro, masku iegāde maznodrošinātajiem, bezdarbnieku pabalsta nodrošināšana deviņus, nevis astoņus mēnešus u.c.
Nu labi, varbūt ne visi šāda veida priekšlikumi ir izpildāmi, jo budžetā ir par maz naudas. Taču arī šādā gadījumā būtu labi izskaidrot, kāpēc tas tiek darīts un ar ko tas pamatots. Var, piemēram, saprast, ka vairākums noraida “Saskaņas” priekšlikumu samazināt PVN no 21% uz 18%. Šāds pavērsiens būtu pārāk spējš, un tā būtu jau cita politika, kas nav valdības politika. Taču, iespējams, vismaz diskutējami ir bijuši priekšlikumi samazināt PVN likmi atsevišķās preču grupās. Varbūt ieguvumu būtu vairāk nekā budžetā neiekasētā nauda? To varētu analizēt. Taču netiek nekas analizēts - lai tā opozīcija pastāv pie ratiem!
Opozīcijai ir bijušas nopietnas iebildes pret straujām izmaiņām nodokļu politikā, pret reformu dzīšanu uz priekšu, jo diezin vai šis kovidlaiks ir labākais brīdis, kad to darīt. Bet valdībā uzskata, ka tieši šis ir tas ideālais laiks - kad cilvēkiem ir visādi pulcēšanās ierobežojumi, viņi mazāk var izteikties, tāpēc jāturpina dragāt, lai tur vai kas.
Demonstratīvā Saeimas opozīcijas ignorēšana nav laba zīme Latvijas demokrātijai - tā liecina par deģenerāciju. Par diskusiju kultūru tur paliek aizvien mazāk, ko runāt. Ja skan tikai opozīcijas monologs, bet valdības partijas visu jau izlēmušas krēslainos, nevēdinātos kabinetos, tā jau ir vairāk tāda kā parlamenta vairākuma tirānija. Labi, ka vismaz pagaidām opozīcijai netiek aizbāzta mute kā Baltkrievijā. Bet tur vēl ir, uz ko tiekties.
