Premjera Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) svētdienas vakara likteņruna bija plaši izziņota jau iepriekš, tāpēc tauta ar dziļu interesi gaidīja, ko tādu viņš teiks.
Taču “sausā atlikuma” gaužām maz. Bija lietas, kas tāpat sen zināmas - maskas, rokas, divi metri. Bija stāsts, ka būs stingrāki ierobežojumi, taču premjers nepateica, kādi. Bija šausmināšana, ka nupat ir ķitē, un arī tādi kā pārmetumi sabiedrībai, ka tā diez cik labi neievēro ierobežojumus. Te gan gribas iebilst, jo tā gluži nav - piemēram, masku vilkšana sabiedriskajā transportā un veikalos visnotaļ labi notiek. Jā, interneta sociālajos tīklos ir it kā daudz aicinātāju maskas nevilkt, taču reālajā dzīvē šie paši bravūrīgie dumpinieki maskas tomēr lieto - kaut vai tādēļ, ka viņu agresija var uzrauties uz citu pilsoņu pretēju agresiju. Protams, maskas nav panaceja, bet tās vismaz aizkavē pilieniņus, kad kāds slimais šķauda, klepo vai skaļi runā. Protams, maskas ir neparasti, nepierasti, groteski - tas raisa daudz humora un satīras, taču pa nopietnam lielākā daļa sabiedrības izturas atbildīgi un ar maskām samierinās.
Kas gan varētu būt īstāks cēlonis lielajai kovida izplatībai? Varbūt tas, ka ne visi cilvēki var iekārtot savu darbu tā, lai var strādāt attālināti, un viņiem nākas uzturēties ciešā tuvumā citiem? Tur grūti ko darīt, jo nevar jau arī pilnībā aizvērt visu ekonomiku. Tad uzreiz citas problēmas būs lielākas par kovidu.
Pašlaik kovida slimnieku skaits esot pārsniedzis 500. Kādas šausmas! Tātad ar tikai nieka 500 slimniekiem Latvijas valstī jau pietuvojies drauds, ka tūliņ iestāsies pilnīgs veselības sistēmas sabrukums, slimnieki gāzīs slimnīcas apkārt, mirs kā mušas, bet dakteri to vien darīs kā šķiros slimos, glābjamos un neglābjamos vai rīkos loterijas, kuriem palīdzēt, bet kuriem ļaut nomirt?
Kas notiks, kad kovida slimnieku skaits būs mērāms tūkstošos vai desmitos tūkstošu? Nav izslēgts, ka iespējami arī tūkstošu simti, bet tad tā būs katastrofa, un tur nekā nevarēs darīt. Tomēr ir kaut kā dīvaini, ka jau pie skaitļa 500 veselības lidmašīna vibrē un grasās izjukt pa visām šuvēm.
Pa vidu starp pavasara vilni un pašreizējo bija jūra laika visu ko izdomāt, sagatavoties, iepirkt, nodrošināt, sagādāt. Nebija taču ilūziju, ka kovids mūžīgi ies Latvijai secen. Mēs visi savā naivā prātā domājām, ka augsti profesionāli cilvēki šajā laikā nedusēja un visu ko darīja. Taču izrādās, ka nekas daudz paveikts nav.
Kariņš ir manīts uzbrūkam veselības ministrei Ilzei Viņķelei (AP), taču ko viņš visu šo laiku darīja pats? Vai tad kovids ir kāda sīka resoriska problēma, kas neinteresē visu valdības kopumu?
Mulsinoša un biedējoša runa bez saturīga vēstījuma vedina domāt, ka Kariņam ir radušās kādas smagas problēmas sadarbībā ar koalīcijas partneriem. Viņam ir bijis svarīgi dramatiskā tonī paust vienalga ko, lai tikai tauta atceras, ka premjers ir viņš. Lai gan variants ar Kariņa nomaiņu pret Juri Pūci (AP) ir aizgājis nebūtībā Pūces pašdiskreditēšanās dēļ, var atrasties arī kāds cits personāžs, kas Kariņu varētu aizvietot.
Tad laikam, lai nodrošinātos pret savu nobīdīšanu, Kariņš skubina izteikties arī Valsts prezidentu Egilu Levitu, pie viena arī Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci, paziņojot, ka ar viņiem tiksies un iepazīstinās viņus ar kovida apkarošanas plānu. Tur atkal būs daudz ziņu medijos, ka Kariņš gatavojas, jau ir gandrīz sagatavojies, lai tiktos, tiekas un ir ticies.
Kāds gan vispār pašlaik var būt plāns, ja neskaita mantru “maskas, rokas, divi metri”? Ir varianti aizvērt vai neaizvērt veikalus. Kādus veikalus? Variants nesūtīt bērnus uz skolu laikam vairs nav aktuāls, jo tūlīt viss notiks attālināti. Tas savukārt var radīt tādu problēmu gūzmu, kas būs lielākas par pašu kovidu.
Mērkaķus ganīt nav viegli. Taču, ja attiecībā pret koalīciju un partneriem valdībā var attaisnot Kariņa pieeju, attiecoties pret viņiem kā grūti saganāmiem mērkaķiem, attiecībā pret tautu nevajadzētu tādu pašu attieksmi un augstprātību. Tauta nav glupa. Ja arī ir kādi indivīdi, kas ālējas internetā, to nav daudz. Tauta ir gudra un ir gatava saprast arī saprātīgu ierobežojumu nepieciešamību. Bet tas ir tad, ja ierobežojumi ir saprātīgi, loģiski, ne haotiski, nekonsekventi un bezjēdzīgi. Nekonsekventi aizliegumi rada aizdomas, minējumus, sazvērestības teorijas un nepakļaušanos. Kamdēļ, piemēram, aizliegts ir manikīrs, bet frizieris ir atļauts? Vai tas jāsaprot tā, ka kādam valdības loceklim nagu griezējs ieknieba pirkstā, bet frizieris bija labs un ausī neiegrieza?
Tautu nevajag biedēt. Tā jau tāpat ir sabijusies. Sabijusies gana veselīgā formā, atzīstot, ka kovids pastāv un ka jāievēro piesardzības pasākumi.
Taču nevajadzētu neadekvātu, pārspīlētu dramatizāciju - tad citas nelaimes un problēmas var kļūt lielākas par pašu kovidu.
