Kovida ārkārtas apstākļos atkal kā pavasarī, bet tagad jau skaudrāk izglītības sistēmai uzglūn jauni izaicinājumi – kā organizēt mācības skolās, kurām klasēm ļaut apmeklēt skolu, kurām pāriet uz mācīšanos attālināti, un vēl virkne problēmu. Būtu labi, ja šajos apstākļos pedagogi un izglītības ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija) strādātu kā vienots organisms, iedziļinoties lietās, sadarbojoties un izpalīdzot, taču ministre līdz šim ir uzvedusies augstprātīgi, apsaukājusi pedagogu arodbiedrību par blusām un vismaz pagaidām nav izrādījusi vēlmi sākt dialogu. Tas ir ļoti bēdīgi.
Latvijas Izglītības darbinieku arodbiedrība (LIZDA) ir iecietīga un vēl cer uz ministres pretimnākšanu - ir nosūtījusi ministrijai papildu sarakstu ar prasībām, iepazīsies ar ministrijas atbildēm un lēmumu, vai prasīt Šuplinskas demisiju, pieņems rītdien.
Viena lieta, kas ir ārkārtīgi svarīga un kurā vajadzētu saskaņotu ministrijas un pedagogu sadarbību, ir problēma ar attālināto mācīšanos. Šuplinska ir paudusi, ka nevarot iedomāties, kas tās par mājsaimniecībām, kurās nav vismaz mobilā interneta pieslēguma. Taču ministre laikam ne visai labi aptver, kāda ir reālā situācija un kādas beigās var būt sekas. Pagājušajā gadā platjoslas internetu lietoja 83,3 procenti. Taču visvairāk platjoslas internetu izmanto Rīgas reģionā, bet vismazāk Latgalē. Platjoslas internetu biežāk izmanto pilsētās, kur to lieto 85,5 procenti mājsaimniecību, bet laukos šis rādītājs ir zemāks ‒ 77,9 procenti. Tas nozīmē, ka reģionos, kas ir nabadzīgāki, interneta pieslēguma joprojām nav teju vai 20 procentiem mājsaimniecību. Ne katrā Latvijas nostūrī internets ir gana kvalitatīvs tehnisku iemeslu dēļ. Taču arī tālos nostūros dzīvo bērni, kas būtu sūtāmi skolā. Ja nav ne skolas, ne interneta, tad kur un kā lai viņi mācās?
Plaisa veidojas starp galvaspilsētu, lielajām pilsētām un reģioniem - tas jau tā vienmēr ir bijis ‒ jo trūcīgāks novads, jo mazākas iespējas iegūt labu izglītību, taču tagad tas būs vēl daudz skarbāk - ja nav ne skolas, ne interneta, bērns paliek iepakaļ, pat ja viņš ir spējīgs un talantīgs.
Vēl ir plaisa, kas turpmāk pletīsies platāka starp labi situētiem un trūcīgiem vecākiem.
Cilvēkiem, kuriem ir vairāk bērnu, bet mazāka dzīves telpa, mācīšanās attālināti pārvēršas par elli.
Tas provocē sadzīviskus skandālus - ja vienā istabā mācās dažādu klašu skolēni, tas ir ļoti apgrūtinoši gan skolēniem, gan vecākiem, gan pedagogiem. Jāatgādina, ka maza rocība mēdz būt ne tikai dzērājiem, bet visnotaļ godīgiem pilsoņiem, kas ir ieguvuši augstas izglītības, taču strādā nepietiekami apmaksātos darbos, uz kaut ko cerot principa vai naivuma pēc. Ja skolēni varētu doties uz skolu, spriedzes nebūtu, un viss kaut kā risinātos gludāk.
Pagaidām jaunāko klašu skolēni vēl iet uz skolu (lai gan arī vairs ne visur), taču, jo jaunāks bērns, jo uzmanīgāka pieskatīšana viņam nepieciešama. Ja mazāko klašu skolēni paliek mājās, tad arī vecāki nevar iet uz darbu vai nevar pilnvērtīgi strādāt - viņiem visu laiku jāsatraucas par to, kas notiek mājās. Citās valstīs nav pat iedomājams, ka mazāks bērns varētu viens pats palikt mājās vai klīst pa ielām - ir, kur pat līdz 12 gadiem bez pieaugušā pavadības nevar staigāt apkārt vienatnē. Taču Latvijā, tiklīdz skolēns atvienojas no tiešsaistes, tā viņu neviens vairs neredz, un viņš dara, ko tīk.
Reģionu attālumi no centra un „mantas cenzs” nupat sāk radīt segregāciju un diskrimināciju - reģionu bērni un trūcīgāku vecāku bērni tiek lemti aizvien lielākai atpalikšanai mācībās. Beigu galā tas var izveidoties tā, ka plaisa kļūst nepārvarama un nabagu ļaudis, lai cik būtu talantīgi, nevarēs konkurēt ar bagātu vecāku atvasēm.
Vai tas ir labi vai slikti, par to var diskutēt, bet nav dzirdēts, ka Jaunā konservatīvā partija (JKP) būtu saviem vēlētājiem teikusi: „Mēs esam par segregāciju! Nav ko nabagiem meklēt skolās!”
Ja tomēr JKP nav par plaisas platākas plešanas politiku, tad ministrei vajadzētu sēsties pie viena galda ar pedagogiem un par šīm problēmām domāt, spriest un darīt. Diemžēl ar sociālajiem un sadarbības partneriem nav bijis pilnvērtīgas diskusijas par attālināto mācību procesu. LIZDA vēlētos vismaz tik daudz, lai attālinātais mācību process tiktu noteikts kā pagaidu risinājums kovida laikā, bet par to kā procesu normālos apstākļos turpinātos darbs pie normatīvo aktu grozījumiem.
Vēl LIZDA attālināto mācību darba laikā prasa nodrošināt pedagogiem metodisko atbalstu, profesionālās supervīzijas, valsts apmaksātas psihologu konsultācijas, datorprogrammu iegādes izdevumu kompensēšanu, siekalu testu veikšanu, Covid-19 izplatībai palielinoties attiecīgajā pašvaldībā. Vai un kad būs kompensācijas, kas tika izskatītas Saeimas Budžeta, finanšu un nodokļu komisijā, to pedagogi joprojām nezina.
Vismaz līdz šim ministre nav izrādījusi vēlmi dzirdēt, bet ir stūmusi iekšā likumā pagaidām neizpildāmu normu, kas liktu nodrošināt vecākiem obligātu datoru un interneta pieslēgumu. Vēl viņai ir ļoti rūpējis “piespēlēt” valsts iepirkumu savam partijas biedram, lai viņš taisa mazjēdzīgo projektu “Tava klase”. Jo attālinātāka mācīšanās, jo izdevīgāka tā ir ministrei pietuvinātiem ļaudīm - kā īsta medusmaize. Varbūt tomēr Šuplinskai vajadzētu mazāk rūpēties par draudziņu lobēšanu, vienreiz nolaisties no saviem augstumiem un sākt runāt ar pedagogiem?
