Latvijas katoļu baznīca ir sākusi ticības popularizēšanas projektu “Tiecības”, kurā par vienu no sejām izraudzīts Jaunās konservatīvās partijas politiķis Jānis Bordāns.
Viss tā kā būtu skaisti ‒ Katoļu baznīcas informācijas aģentūras (KBIA) vadītāja Jekaterina Belokoņa stāsta, ka sabiedrībā zināmi cilvēki un garīdznieki stāstīs “par savu ticību, attiecību veidošanu ar Dievu un garīguma nozīmi viņu ikdienā”, atbildēs uz jautājumiem, kas ir ticība un garīgums, ko ticība spēj dot cilvēkam.
Baznīcas mājaslapā un sociālo mediju kontos tiks izvietota 12 video sērija, kas “veidota ar mērķi rosināt sabiedrību kļūt atklātākiem, brīvākiem un drosmīgākiem, veidojot sarunas ar līdzcilvēkiem par savu ticību, iekšējo pārliecību par Dievu, rosināt sabiedrību veidot dialogu un dalīties pieredzē par Dieva klātbūtnes piedzīvošanu un saskarsmi ar Augstāko savā dzīvē”.
Projektā kā pirmie iesaistīti katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, Jānis Bordāns, Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš un katoļu “Radio Marija” Latvijas programmas direktors Pēteris Skudra. Vēlāk tajā iesaistīšoties Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps Andris Kravalis, operdziedātāja Marina Rebeka, pianists Vestards Šimkus, latviešu disidente Lidija Lasmane-Doroņina un citi. Visu cieņu Stankevičam, Kalniņam, Skudram un citiem, taču ziņa par Bordāna dalību šajā projektā sākumā šķita kā pārpratums jeb “feiks”. Kas Bordānam meklējams šajā ļaužu pulkā?
Nav laikam šaubu, ka Bordāns ir dziļi ticīgs katolis, kurš kopš bērnu dienām ir bijis baznīcēns visās šā jēdziena labajās izpausmēs un vērtībās. Taču Bordāns ir aktīvs politiķis - Jaunās konservatīvās partijas līderis un tieslietu ministrs. Tas nozīmē, ka viņš vairs nav kāda vienkārša privātpersona vai cilvēks, kura amats nevar nonākt interešu konfliktā, lemjot, kurai konfesijai dot kādas priekšrokas. Bordāns ir politiķis, kuru sabiedrība nevērtē viennozīmīgi - ir katoļticīgie, kuri viņa rīcību uzskata par klaji neētisku. Jaunās konservatīvās partijas Bordāna zīmēšanās par sazin cik lielo katoli var izraisīt milzu īgnumu tajos cilvēkos, kas ir citu partiju vēlētāji.
Bordāna partija gan ieguva 16 vietas Saeimā, taču tagad tās ietekme ir gājusi stipri mazumā - Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās tā spēja dabūt vien četrus mandātus. Tad jau sanāk, ka Bordānam šāds iznāciens ir vajadzīgs, lai atgūtu zaudēto ietekmi.
Bordāns ir ļoti neviennozīmīgi vērtējama persona. Bordāns ir ļoti agresīvs. Dažbrīd šī agresija vairs neizskatās reālistiska. Viņa partija sirgst ar paranoju - it kā visapkārt ir tikai ienaidnieki - visi, visi - ģenerālprokurors, tiesneši, izmeklētāji tiesībsargājošajās struktūrās, KNAB un citi. Partijas uzstādījums ir tāds, ka visi ir sliktie, bet tikai JKP ir labā. Līdz ar to no Bordāna varam gaidīt nevis dziļas cilvēkmīlas, pazemības, iecietības katolisku izpratni, bet gan raganu medības, pasludinot politiskos konkurentus par a priori sliktajiem.
Bordāns ir par daudz iemaisījies netīrās politiskās spēlītēs. Tāpēc, lai kāds viņš būtu vai nebūtu katolis, viņa dalība projektā par katoļticības labajām vērtībām nav vērtējama viennozīmīgi.
Iesaistot Bordānu katoļticīgo reklāmās, rezultāts var iznākt pretējs cerētajam - Bordāns varbūt iegūs lielāku popularitāti un ietekmi, bet katoļu baznīcai tas ietekmi nevairos.
