Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs nesen izbeidzis kriminālprocesu, kas balstījies uz tā dēvētajām Taureņu pirts sarunām, ziņo LTV raidījums “De facto”. Šajā lietā uzņēmēja Māra Martinsona sarunu biedri bija “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Āris Žīgurs un nu jau bijušais valdes loceklis Māris Kuņickis. 2015. gadā viņi apsprieda gan plānotās izmaiņas “Latvenergo” valdes sastāvā, gan koncerna iepirkumus.
Runa bijusi arī par Martinsona plāniem Itālijā tikties ar Danu, kurai vajagot “uzsviest drosmei” saistībā ar “Latvenergo” valdes konkursu. KNAB lietā ir pratinājis arī bijušo ekonomikas ministri Danu Reiznieci-Ozolu, taču pierādīt Martinsona maksājumus viņai vai “Latvenergo” amatpersonām birojam neizdevās.
Protams, tas, ka kāda persona Ā, draudzīgi runājoties ar personu M, apspriež, ka vajadzētu “uzsviest drosmei 50” personai D, nav vēl rādītājs, ka persona D no M kaut ko ir saņēmusi. Bet nu nelāga smaka visam šim pasākumam un “Taureņu sarunām” ir, un tā velkas cauri Latvijas iekšpolitikai jau ilgu laiku. Tiesa gan, politiķi jau ilgu laiku izliekas, it kā šādas lietas nemaz nebūtu.
Ja Zaļo un zemnieku savienība vēl nav izsecinājusi, kāpēc 13. Saeimas vēlēšanās cieta smagu zaudējumu, varbūt tagad ir laiks padomāt, vai nevajadzētu attīrīties no tiem, kuru priekšvēlēšanu reklāma nu tik ļoti kontrastēja ar nepadarītajiem pusdarbiem nodokļu politikas jomā, ka vēlētāji to attiecīgi novērtēja - partija zaudēja pusi agrākās ietekmes un palika arī ārpus valdības.
Interesantie stāsti par Martinsonu un “Taureņu sarunām” ir tagad jau hroniski ielaistā stadijā, kur palaikam atklājas kas pikants, bet vienlaikus lieta pamazām čākst ārā. Iet laiks, cilvēki jau vairs neatceras, cilvēki jau vairs nav amatos.
Tāpēc ir kaut kā mazliet dīvaini, ka savulaik briesmīga brēka tika sacelta no tā dēvētajām “Rīdzenes” sarunām, kurās sabiedrībā pazīstami politiķi bija runājuši visādas blēņas, kur ar laika atstarpi var skaidri redzēt, ka tā bijusi tukša runāšana - klača. Tikmēr “Taureņos” noklausītās sarunas dažviet pat pārsteidzoši korelējas ar tā laika reālajām amatpersonu pārbīdēm un iepirkumu norisēm. Bet nu tas tā. Tas būtu jāpēta atbildīgām iestādēm. Ja tās neatrod pierādījumus, tad nevar teikt, ka kāds būtu vainīgs.
Bet par tukšajām “Rīdzenes” sarunām ņemšanās bija visaugstākajā līmenī - vairākus mēnešus tās tika izskatītas parlamentārās izmeklēšanas komisijā, uz kuru tika aicinātas visas iespējamās ar sarunām saistītās un nesaistītās personas. Tagad ir pavisam otrādi - lai gan sarunas ir pikantas un norāda uz iespējamu korupciju varas struktūrās un valsts uzņēmumos, nekāda komisija netiek dibināta. Augstie politiķi izliekas, ka nekādas “Taureņu sarunas” nemaz nav bijušas un tādu Martinsonu arī viņi nepazīst. Bet te taču nu gan būtu iemesls pētīt, aicināt uz komisiju, rakstīt starpziņojumus un gala ziņojumus. Kā tad tā - vai tiešām šīs sarunas paliks bez deputāta Andreja Judina juridiskā vērtējuma? Varētu taisīt lielisku šovu! Deputāti varētu skandināt no rīta līdz vakaram, cik slikta ir korupcija, un stāstīt par sevi lielākajiem tās apkarotājiem. Taču te ir viena maza problēma - pārāk daudz vēl arī pašlaik aktīvo politiķu, kuri laikam ir paši līdz ausīm “Taureņu” štellēs. Un kurš tad taisīs tādu šovu, kurā pašam var sanākt kļūt par tumšo, negatīvo un peramo varoni?
