Sociologu firmas mēdz veikt sabiedriskā noskaņojuma mērījumus un veidot partiju reitingus. Taču tur ir dažas nianses, kas jāņem vērā. Nevajag ticēt uz vārda šiem reitingiem! Pat paši sociologi nepretendē uz to, lai viņiem tic. Reitingi nav prognozes.
Reitingus gan var izmantot prognozēm, bet tad jāpievieno sava iztēle un jāizvērtē daudzi dažādi apstākļi. Elektorāta domas mēdz mainīties ne pa dienām, bet pa stundām - pietiek kādam politiķim papaust kaut ko interesantu, kā publika uzreiz viņam pievērš uzmanību. Pēdējās dienās pirms vēlēšanām var izraisīties kādi traki skandāli, kas var ietekmēt vēlētāju izvēli. Ar skandāliem un kompromatiem ir tā, ka ir tādi, kas strādā, un tādi, kas nestrādā. Ja apsūdzības, apvainojumi, aresti, kratīšanas, jauni fakti nav ticami, tad efekts bieži vien ir pretējais - ļaužu masas saliedējas ap savu elku.
Sociologi var kļūdīties, jo daudz kas atkarīgs no tā, kā viņi pajautā, kam pajautā. Ja aptauja veikta internetā, tad tie ir salīdzinoši jaunu cilvēku simpātiju mērījumi. Internetā ir kādi desmit vai pat vairāki savrupi Latvijas ļaužu informatīvie burbuļi. Aptaujātāji kādos no tiem var trāpīt, kādos var netrāpīt. Daļai nemaz nav vēlēšanu tiesību, daļa negrasās iet uz vēlēšanām un neies.
Pavisam citi rezultāti un reitingi būtu, ja aptauju veiktu tirgū, trolejbusā.
Vēlēšanu rezultātus var ietekmēt pat tas, kāds 29. augustā būs laiks - ja labs, ļaudis dosies uz jūrmalu, mazdārziņiem un laukiem. Ja būs šaušalīgi slikts, tad nelīdīs ārā un uz vēlēšanu iecirkni neaiztipinās. Ja būs tāds pa vidu, ir cerības uz lielāku vēlēšanu aktivitāti.
Nebija īsti labi, ka iepriekšējo, 13. Saeimas priekšvēlēšanu laikā Latvijas sabiedriskais medijs skatījās uz reitingiem un izvēlējās tos par kritēriju, nosakot, kurus politiķus aicināt uz diskusijām, bet kurus atšūt. Televīzijas žurnālistus var saprast, jo diezin vai būtu prāta darbs piesārņot ētera laiku ar margināliem plānprātiņiem. Taču viena partija diezgan smagi cieta tieši tāpēc, ka tai bija zems reitings un tās pārstāvis palika aiz studijas durvīm. Kas zina, varbūt tieši šī diskusija bija tā, kas būtu palīdzējusi tai iekļūt Saeimā?
Vai sociologi to grib vai negrib, reitingu stabiņi manipulē ar smadzenēm. Politiķi tos uzreiz par varēm cenšas izmantot savās interesēs. Tradicionāli tādā vai citādā veidā vēlētājiem tiek ausī čukstēts vai skaļi norādīts, ka nevajag, nevajag balsot par tiem sarakstiem, kuriem cipars nav liels. Tā taču būšot zemē nomesta balss.
Muļķības. Jābalso par sarakstiem, kuri šķiet atbilstīgi taviem uzskatiem, kur politiķos saredzi tās īpašības, kas būs derīgas pašvaldības skarbajā darbā ar kanalizācijas vākiem. Un nav ko skatīties uz reitingiem. Varbūt tieši tava balss izšķirs, vai īstā liste tiks vai netiks Rīgas domē.
Rīgas domes vēlēšanās ļoti bieži ir bijis tā, ka rezultāti sanāk tādi, ka milzīga nozīme ir pavisam nedaudziem procentiem vēlētāju atbalsta. Pavisam mikro, mazmazītiņa vēlētāju skaita pietrūka, lai Nils Ušakovs nekļūtu par mēru. Agrākos laikos mikroskopiska pārsvara dēļ par mēru kļuva Aivars Aksenoks, bet varēja sanākt tā, ka pašvaldību turpinātu vadīt Gundars Bojārs. Nekur nav teikts, ka arī šīs vēlēšanas nevar priecēt ar dramatiskiem pavērsieniem un negaidītiem brīnumiem rezultātos.
Ir cilvēki, kas propagandē savu domu, ka uz vēlēšanām nav nemaz jāiet, ka nav iespējams neko ietekmēt un tādā garā. Nu tad tā arī paliks - ļaudis puņķaini čīkstēs uz dīvāniem pie televizoriem, čivinās “tviterī”, bet politikāņi darīsies vēl bezkaunīgāk un neko galvā neņems. 29. augusts ir tieši tā diena, kad var kaut ko ietekmēt! Nekas labāks par demokrātiju pagaidām nav izdomāts, un, ja tu vismaz vēlēšanu dienā nenodarbojies ar politiku, tad politika izdarbinās tevi!
Taisnība, ka piedāvājums uz priekšvēlēšanu tirgus letes ir gaužām nožēlojams - visā plašajā spektrā ir politiķi, kas runā blēņas, sola neizpildāmo, zog un melo. Daža partija izceļas ar īpašu nekaunību un nekompetenci. Visā kopumā trūkst spilgtu personību, jo diemžēl laika gaitā politikas kadru resursi ir stipri noplicinājušies. Bet tas nenozīmē, ka tur nav cilvēku un ka nebūtu cerību uz jaunu, sakarīgu ļaužu ienākšanu pašvaldībā un politikā. Labs ir fotogrāfa Mārča Bendika ieteikums Aprinkis.lv, kam atliek tikai pievienoties. Bendika “Provinces pensionāra vēstule pakaļpalicējiem Rīgā” pauž apmēram tādu domu, ka, pat ja viss šķiet pelēks un nebaudāms, vismaz vienu politiķi, kurš patīk, var atrast. Nevar būt, ka neatradīsies neviens. Tad jāiet uz vēlēšanu iecirkni, jāatrod liste ar šo politiķi, jāpieliek viņam krustiņš, visi pārējie jāizsvītro un jāmet lapiņa urnā.
Uz vēlēšanām jāiet, citādi būs vēl sliktāk!
