“Šobrīd ir grūti iedomāties, kā pēc pēdējiem notikumiem Baltkrievijā varam kopīgi organizēt hokeja čempionātu,” piektdien skumji nopūtās premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”).
Jā, kur gan tas laiks, kad Kariņš un Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko smaidīgi pozēja televīzijas kameru priekšā un mūsu valdības vadītājs uzdāvināja kaimiņam Latvijas hokeja izlases krekliņu ar uzrakstu uz muguras “A. Lukashenko”. Zināms, ka Aleksandrs ir hokeja fans un prot šķilt pa kaučuka ripu. Tomēr ne tik augstā līmenī, lai Bobs Hārtlijs viņu skubinātu naturalizēties latviešos un spēlēt mūsu izlasē. Tagad Lukašenko ir treneris komandai lielās ķiverēs un melnos tērpos, kas ar gumijas steku atskalda protestētājus, nesaudzējot arī žurnālistus un nejaušus garāmgājējus. Minskas arēnas tuvumā redz asiņainākus skatus pat nekā 1987. gada junioru pasaules čempionāta spēlē Čehoslovākijā ‒ Kanāda pret PSRS.
Bažām par nākamgad paredzētā čempionāta norisi ir pamats, bet kāda tur īsti daļa mūsu premjeram? Viņš taču nav atbildīgs par čempionāta spēlēm Minskā. Vairāk jābažījas par to, vai spēles notiks Rīgā, jo atbildīgā ir izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija). No šīs ministres un šīs partijas nekad neko nevar zināt. Ja nu viņa pēkšņi izdomā apšaubīt 2017. gada Starptautiskās hokeja federācijas lēmumu Ķelnē par čempionāta rīkošanu Latvijā un Baltkrievijā? LU Satversmes sapulces ievēlētā rektora neapstiprināšanu amatā viņa jau apšaubīja, kāpēc to pašu nedarīt arī hokeja druvā?
Līdz čempionātam ir diezgan daudz laika. Ej nu zini, kas notiks Baltkrievijā. Iespējams ir arī variants, ka Lukašenko tādā vai citādā veidā kritīs un valstī iestāsies demokrātija.
Un tad Kariņš grib noskaust plaukstošajai, jaunajai kaimiņzemei hokeja čempionātu? Vienreiz jau Minskā čempionāts tika rīkots, un latvju līdzjutēji brīnījās, cik solīdā līmenī tur viss bija organizēts. Diezin vai vēl kaut kur pasaulē ir tā bijis, ka hokeja čempionātam pievērsta tik liela ievērība - piemēram, sabiedriskajā transportā nākamās pieturvietas tika sauktas arī angliski un vispār viss bija saorganizēts tip top. Diezin vai tad, kad Lukašenko nebūs pie šprices, sporta funkcionāri būs paguvuši tā izlaisties slinkumā, ka nespēs pasākumu atkārtot. Ja nu vienīgi varbūt nebūs mākslīgi savesto mācību iestāžu audzēkņu arēnās uz spēlēm, kuras viņus nemaz neinteresē.
Problēma ar čempionātu pastāv - nevar rīkot spēles pilsētā, kurā šauj. Taču tās ir galvassāpes Starptautiskajai federācijai, ne Kariņam. Federācijai jāgudro, ko darīt, un, iespējams, nāksies atrast kādu Somiju, Zviedriju vai citu vietu, kur rīkot tās spēles, kas nevarēs notikt Minskā, ja tur būs jukas. Varētu arī visu rīkot Rīgā, bet tur laikam ir tā, ka mums ir tikai viena arēna, kas atbilst čempionāta standartiem, un ar to ir par maz.
Mūsu premjeram pamazām aizvien vairāk attīstās tieksme runāt kaut ko runāšanas pēc, pat nepadomājot par paša sacītā jēgu - galvenais, lai skan populāri, lai tiktu demonstrēta rūpju rieva pierē. Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas nāk virsū, un kaut kāds teksts visu laiku jāatskaņo, citādi publika par JV var aizmirst un sniegties pie urnām pēc citām listēm.
