Latvija ir zaudējusi stāstu par dižu komercbanku centru, tāpat arī tranzīts iet uz galu, nav arī kādas varenas ražošanas. Tāpēc Latvijā ir maz naudas, un naudas nav tāpēc, ka nav naudas. Šajā apburtajā lokā nav naudas tāpēc, ka maz eksportējam un daudz importējam.
Taču ir šādas tādas jaukas lietas, ar kurām nav tik bēdīgi. Par spīti tam, ka trijos gadu desmitos izglītība ir turēta pusbadā, tā joprojām ir visnotaļ ejoša eksportprece. Latvijas augstskolām ir laba slava ārzemēs, pie mums mācās tūkstoši studentu no Vācijas, Francijas, Šrilankas, Indijas, Ukrainas, Kazahstānas un citām zemēm. Par to vajadzētu priecāties. Vai tiešām ir prāta darbs aizlauzt arī šo zaļo zariņu, lai nokalst?
Mūsdienu bizness ir globāls, viskonkurētspējīgākie ir tie, kas strādā visas pasaules tirgos, sadarbojoties vai apvienojoties kopīgā uzņēmumā. Tāpat zinātne nav iespējama bez nepārtrauktas mijiedarbības starp dažādu tautu prātiem.
Bet tad savā lācīgajā gaitā atnāk Latvijas Republikas Saeimas valdošā koalīcija un sagudro, ka likumā jāiekļauj normas, kas pieprasa mācīt tikai latviešu valodā. Ne tikai skolēnus valsts skolās, bet arī studentus privātās augstskolās un koledžās. Normas, kas tika iebalsotas likumā 2018. gadā, it kā tā pielaidīgi tomēr noteica, ka svešvalodā drīkst īstenot tādas studiju programmas, kuru īstenošana svešvalodā ir nepieciešama studiju programmas mērķu sasniegšanai ‒ valodu un kultūras studijas, valodu programmas. Tāpat Eiropas Savienības oficiālajās valodās atļāva īstenot kopīgās studiju programmas.
Te nevajag trīsreiz minēt, kurai valodai ar to ir mēģināts ieriebt.
Ir saprotama dažu partiju vēlme izrādīties kā kaismīgiem latviešu valodas stiprinātājiem, taču mazliet jālieto arī racionāls prāts. Kas tā tāda būs par valsti, kurā izglītība un zinātne būs atdalīta no visas pārējās pasaules un tās valodām? Vienas valodas atļaus, citas aizliegs? Tas jau pašā pamatā neatbilst demokrātijas vērtībām par nediskrimināciju un tiesībām.
Un diezin vai dzīvošana savā sulā aiz augstas sētas ir tas, ar ko Latvijai priecīgi cerēt uz saulaino nākamību.
Ar ksenofobisku un rusofobisku politiku ierobežojot augstāko izglītību, var nevis stiprināt latviešu valodu, bet panākt, lai valsts nonāk atpalicībā, bezcerīgā ekonomiskā trūkumā, kā rezultātā arī latviešu valodas un kultūras nākotne lemta sētmalei.
Labi, ka ir Satversmes tiesa, kas ir konstitucionālo tiesību atzītākie eksperti. Pēc 20 Saeimas deputātu iesnieguma Satversmes tiesa izvērtēja likuma normas, kas noteica, ka arī privātajās augstskolās un koledžās jāstudē tikai latviešu valodā, un izsprieda, ka tās neatbilst Satversmei. Proti, ir konstatēts kārtējais valdošo tautas priekšstāvju likumdošanas darba brāķis jeb „nelikumīgs likums”.
Satversmes tiesa nosprieda atzīt Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu un pārejas noteikumu 49. punktu, ciktāl normas attiecas uz privātajām augstskolām, to mācībspēkiem un studējošajiem, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 112. un 113. pantam un spēkā neesošu no 2021. gada 1. maija. Ar to gan process vēl nav beidzies, jo virkne citu likuma normu vēl nav izvērtēta, un lietas izskatīšana pēc būtības atsāksies 14. jūlijā.
Satversmes tiesa vērtē tikai likumu atbilstību pamatlikumam, bet politiskā kņada paliek politiķu ziņā. Plašsaziņā izskanējušais vēstījums, ka „Satversmes tiesa spriedusi par labu „Saskaņai”, tā gluži neatbilst reālajam. „Saskaņa” ir sarūgtināta, jo no Satversmes tiesas bija gaidījusi daudz vairāk. „Jaunā Vienotība” un „Attīstībai/Par” par šo tēmu ir ļenganas un nekādas, KPV.LV neviens galvā neņem. Nacionālā apvienība vienā mierā turpinās savu ierasto kursu inspirēt aizvien jaunus likumdošanas aktus, kur demonstrēt savu antikrieviskumu un nacionālistisko mugurkaulu. Bet Jaunās konservatīvās partijas vadoņi savā dziļākajā būtībā ir marksisti, tāpēc viņiem lieti noder arī valodu jautājumi, kas sekmē augstskolu iedzīšanu Prokrusta gultā, lai varētu uzmesties tām par kungiem un priekšniekiem.
Beigu galā sanāk tā mulsi, ka politiķi lamā Krieviju un Putinu, bet darbos pār vari cenšas visās jomās kaut ko regulēt, ierobežot, kontrolēt, aizliegt un sodīt. Viņi nekādi nespēj pieņemt domu, ka augstskolām jāatvēl autonomija un tām vajadzētu ļaut pašām lemt par savām finansēm, programmām un arī par valodām, kādās mācīt savus studentus.
Politiķi sevi iztēlojas par gudrākiem nekā akadēmiskie prāti un grib sev tiesības jebkurā laikā iesperties augstskolu zinātnes un izglītības virtuvē, lai paceltu katliņa vāku un ostītu, kāda zupa tur vārās. Tas nav ne demokrātiski, ne satversmīgi, ne saprātīgi.
