Izglītības un zinātnes ministrei Ilgai Šuplinskai (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) nupat ir izdevies izstumt cauri valdībai uz Saeimu grozījumu projektu Augstskolu likumā, kuri, ja tos pieņems, faktiski likvidēs Latvijas augstāko mācību iestāžu autonomiju.
Augstskolās tiks izveidotas politizētas padomes. JKP kā īsteni marksistiska partija nekādi nevar pieņemt domu, ka augstskolām var būt patstāvība to akadēmiskajos un saimnieciskajos lēmumos un tās nav regulējamas ar zvanu no augšas. Laba pārvaldība šai partijai nozīmē centralizāciju un varas vertikāli, kur augstskolu rektoriem jāstāv miera stājā un bez ierunām jāpilda partijas pavēles. Nožēlojami ļengana ir citu valdības partiju iecietība pret Šuplinskas ambīcijām, it kā JV vai AP nebūtu neviena izglītībā kompetenta politiķa, kas varētu pateikt, ka nav atbalstāmi tādi voluntāri varas darbi. Tā ir necieņa pret tradīcijām, pret godājamiem izglītības vīriem un cienījamām sievām ar augstiem zinātnes grādiem un spožām padarītā darba kvalitātēm. Normālā, demokrātiskā valstī tā nedara. Nav pat iedomājams, piemēram, ka Lielbritānijas izglītības valsts sekretārs Gevins Viljamsons piepeši paziņotu, ka Oksfordas universitātes kancleram Krisam Patenam jāatstāj amats, bet Kembridžā ieceļama politiska padome, kas lems, kā universitātei dzīvot. Briti nodomātu, ka augstā amatpersona sajukusi prātā.
Tikmēr Latvijā vienā angļu mierā viss notiek. Neba tikai ministres kaprīze vien tā ir.
Politikas aizkulišu krēslainajā vidē mudž vīriņi, kuriem niez rokas pievākt kaut ko no augstskolu īpašumiem.
Pie pašreizējās sistēmas tas neizdodas, bet, kad augstskolās nodibināsies padomju vara, pavērsies plašas iespējas manipulācijām.
Nekaunības augstāko pakāpi ministre ir sasniegusi, bez kāda konkursa pasūtot viena dārga advokātu kantora „Eversheds Sutherland Bitāns” pakalpojumus tiesā pret Latvijas Universitāti un tās rektoru. 20 tūkstoši eiro no valsts maka pārceļoja privātās kabatās, turklāt tiesa tika „pakāsta”. Šis ir gadījums, kad tik tiešām ļoti derētu viens parauggadījums, kurā valsts naudas izķiņķelētājai piespriestu atmaksāt zaudējumus no savas kabatas. Te arī rodas jautājums, vai tad ministrijā nav juristu? Ko tie dara? Ja jau ministrei tik ļoti svila tiesāties, varēja sūtīt uz tiesu ministrijas štata speciālistus. Laikam taču ministrijā nebija tādu juristu, kas parakstītos uz bezjēdzīgu procesu ar paredzamu zaudējumu.
Pa to laiku citā nozarē satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP) ir no premjera Krišjāņa Kariņa lūgts rakstiski paskaidrot Valsts autotransporta direkcijas (ATD) rīkoto konkursu par autobusu pasažieru pārvadāšanas tiesībām. Neatkarīgā rakstīja, ka konkursa rezultātā uz 10 gadiem nodokļus gandrīz nemaksājošs uzņēmums uzvarējis visus citus uzņēmumus, kuri nodokļos maksā miljoniem eiro gadā. Konkursā uz iepirkumu Ziemeļvidzemei sniegt pasažieru autopārvadājumus uzvarējusi divu firmu apvienība ‒ „Sabiedriskais autobuss” no Latvijas un „Vlasava” no Lietuvas. Valsts ieņēmumu dienesta (VID) publicētā 2019. gada nodokļu maksātāju saraksta 9663. vietas uzņēmums „Sabiedriskais autobuss” ar gada laikā valstij samaksātiem 73 tūkstošiem eiro ir valsts rīkotā konkursā pieveicis 714. vietas uzņēmumu, kas pērn valstij samaksājis 1,4 miljonus eiro. Tāda dīvaina matemātika - 73 ir vairāk nekā 1,4, jo nulles aiz pirmajiem cipariem netiek skaitītas.
Gadījums ir tik kliedzošs, ka premjeram atkal jāsavelk rūpju rieva pierē un jāprasa paskaidrojums, taču nekādas sekas tam, visticamāk, nebūs. Linkaits kaut ko atrakstīsies, piedevām vēl saspraužot Kariņam batonus ausīs par jauniem, glītiem un invalīdiem draudzīgiem autobusiem, kas saulainajā nākamībā ripos pa Ziemeļvidzemes gleznainajām ainavām, un jautājums būs izsmelts. Nevar taču premjers nosaukt cūcību īstajā vārdā un palūgt Linkaitam atkāpties, jo tad izjuks koalīcija, laiva šūposies, draudīgais kovids liek turēties visiem koalīcijas mērkaķiem kopā.
Tomēr zelta medaļa sacensībā par nekaunīgāko iznešanos laikam pienāktos trešajam JKP ministram - tieslietu druvas kombainierim Jānim Bordānam, kurš nav vēl atmetis cerību izveidot savu kabatas tiesu ekonomiskiem noziegumiem un neslēpj domu ģenerālprokurora amatā iebīdīt savu cilvēku. Premjers Kariņš gan kaut kā tā kautri ir mudinājis padomāt, vai ir labi, ka ģenerālprokurora izvēlē piedalīsies Saeimas deputāts Juris Jurašs (JKP), kurš ir tiesājamais lietā par valsts noslēpuma izpaušanu. Jurašs ir arī cieši draudzīgā sakarā ar nesen aizturēto bijušo Satversmes aizsardzības biroja darbinieku Aigaru Sparānu. Bordāns nevis sašļūk, bet tieši otrādi - skaļi paziņo, ka Saeimas Juridiskās komisijas vadītājam Jurašam ētisku apsvērumu dēļ ir pienākums piedalīties ģenerālprokurora kandidātu vērtēšanā. Tā ir visai savdabīga, ar oderi uz āru uzģērbta ētika, ko sludina ministrs. Tātad tiesājama persona izvēlēsies sev prokuroru, kurš neapsūdzēs tik dikti vai vispār noņems apsūdzību, un tas būs ētiski. Un pie viena noraks tālā atvilktnē arī drauga Sparāna lietu.
Pārējās valdošās koalīcijas partijas piecieš JKP aiz bailēm no valdības sabrukšanas un arī tāpēc, ka pašām ne visi darbiņi ir kristāldzidri. Bet vēl taču ir arī JKP biedri. Liela daļa ierindas biedru ir gaiši sirdscilvēki, kuri, tāpat kā elektorāts, ir smagi piemānīti. Aiz skaļās propagandas lozungiem nav bijis viegli saskatīt partijas līderu patieso alkatīgo dabu. Viņi pat vēl tagad turpina ticēt, ka Jurašs, Bordāns, Šuplinska un Linkaits ir varoņi tautai. Atbalstot šo varoņu rīcību, arī viņi ir līdzatbildīgi. Kad viņi noņems no acīm jūsmas brilles un ieraudzīs, ka karalis ir pliks?
