Kolēģes Elitas Veidemanes publikācijā speciālists Nils Konstantinovs secina, ka “Latvijā ir pārāk maz kritiskas domāšanas”. Es viņam pilnīgi piekrītu un aicinu, pirms izteikt viedokli par nu jau bestselleru kļuvušo grāmatu “Tur lejā”, to izlasīt pilnībā, nepaļaujoties uz atsevišķu politiķu emocionāliem, detaļām pārsātinātiem stāstījumiem un grāmatas lappušu šķirstīšanu “tiktok” dzīlēs.
Vēl vairāk - aicinu patiešām izmantot kritiskās domāšanas pamatprincipus un padomāt (mēģināt veikt secinājumus), kam un kāpēc ir izdevīgs saceltais skandāls par vienas nelielas, krāsainas grāmatas izdošanu, nepatiesība par šīs grāmatas iekļaušanu pirmsskolas vai sākumskolas mācību procesā un kārtējā vaimanāšana par Latvijas izglītības sistēmas nespēju, ko nu jau - kā vēl vienu garšīgu ķirsi uz kūkas - plaši izmanto Latvijas valstij, teiksim godīgi, nedraudzīgi spēki.
Pirmoreiz par jauno grāmatu uzzināju Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija”, dzirdot pazīstamu balsi. Bērnu slimnīcas ginekoloģe Lāsma Līdaka stāstīja dažādām situācijām, kādas nākas risināt bērnu mediķiem, un jāsaka, tieši - ginekologiem, lai arī cik daudziem lasītājiem šķitīs nepieņemami saistīt bērnu veselību un ginekoloģiju (ciktāl jau esam “nodzīvojušies”, ka, pat rakstot vārdu “ginekologs”, aizdomājos, ko kāds varētu padomāt). Mediķi sastopas, un man nav nekāda pamata neticēt, ar situācijām, kad, līdzīgi kā vecāki, bērni neprot, nemāk, kautrējas runāt par savu ķermeni un tā intīmajām daļām. Mēs dzīvojam tādā laikā, kad, no vienas puses, ir informācijas pārsātinājums, bet no otras puses - bērni (un te es runāju par bērniem, kuri ir tuvu vai jau pusaudžu vecumā) nezina un nesaprot, kā darbojas viņu ķermenis. Tās ir ne tikai plaušas un sirds, kuras ietekmē smēķēšana, ne tikai aknas un nieres, uz kurām negatīvu iespaidu atstāj pārmērīga alkohola lietošana, bet arī reproduktīvā veselība. Mēs visi vēlamies, lai jaunā paaudze rada veselus un stiprus pēcnācējus, bet runāt ar bērniem par seksuālo veselību - to gan nē!
Bet - atgriežoties pie “skandalozās” grāmatas. Ārste Lāsma Līdaka uzsver, ka “mums ir jāsagatavo bērns tam, ka viņam būs nenormāli daudz informācijas un nenormāli daudz iespēju, gribam to vai ne”. Iespējams, tie vecāki un citi pieaugušie, kuri tagad pārpludina ar komentāriem sociālos medijus, šausminoties, kā iespējams, ka šāda grāmata izdota, laikam nekad nav redzējuši un nezina, ar ko gan visu tik nav pārpludināts tīmeklis. Protams, ir vecāku uzliktie ierobežojumi, bet saziņa starp bērniem nav atcelta, tā notiek nenormālā ātrumā un mums (tie, kuri dzimuši laikā, kad vēl nebija ne interneta, ne mobilo tālruņu) pat neaptveramā veidā: tu neesi vel pateicis A, kad bērns jau ir apskatījis piecas snapčata ziņas. Jūs vaicāsiet, kāds sakars informācijas apmaiņai ar bērnu izglītošanu par seksuālo veselību? Tiešs. Ja jūs nerunāsiet ar bērniem par to, ja nerunās audzinātāji un skolotāji (protams, atbilstoši sagatavoti), tad to jūsu vietā jau dara internets. Un par to neviens nav jāpārliecina - tur ir viss, un bērnu straujās un dažādu iespēju informācijas apmaiņas sekas ir tādas, ka, pat ja jūs sargāsiet savu bērnu no nevēlamas un pārseksualizētas informācijas, bērns mūsdienu pasaulē nevar būt un nebūs simtprocentīgi pasargāts. Man pat dažbrīd ir neērti rakstīt šīs dzīves patiesības, jo man šķiet, ka simtiem reižu par šo tēmu ir runāts.
Tas, ko vecāks var dot savam bērnam, ir zināšanas un audzināšanas procesā iemācītas (apgūtas) prasmes, lai saprastu sevi un pasargātu. Manas kā vecāka tiesības ir izvēlēties, kā es stāstu savam bērnam par viņa ķermeni, vai es izmantoju savu pieredzi, piemēram, to, kā to darīja mūsu vecāki (tas gan, šķiet, lielākajā daļā gadījumā nebūs pārāk labs ieteikums, jo es nezinu gandrīz nevienu savu vienaudzi, kurš ar saviem vecākiem būtu pusaudža vecumā runājis par seksualitātes jautājumiem), vai izmantoju zīlītes, multfilmas (nupat sociālajos tīklos kāds ir padalījies ar Rozes Stiebras filmiņu par to, kā rodas bērni) vai ilustrētu grāmatu. Svarīgākais ir runāt ar bērniem un atrast piemērotu veidu, kā šādas pašsaprotamas lietas ar bērnu izrunāt. Ne tikai manis minētajā radio raidījumā, bet arī citās publikācijās minēts, ka vecākiem nereti ir grūti atrast veidu, kā ar bērniem runāt, un kad to darīt? Manuprāt, šī nupat iznākusī grāmata ir tikai viens no veidiem, kā vecāks var ar bērnu sarunāties. Es pieņemu, ka vecākiem ir sava galva uz pleciem, un - ja ne šāda grāmata, ja ne tā filma - tad vecāks var izlemt, ko viņš lasa, kā runā ar saviem bērniem. Galvenais - lai šī saruna būtu! Es personīgi ar saviem bērniem daudz runāju par atbildību, un seksuālajā uzvedībā ir jāuzņemas atbildība - pašam pret sevi un citiem. Jaunam cilvēkam, dzīvojot veselīgu dzīvi, svarīgi saprast, kāpēc ar viņa ķermeni notiek pārmaiņas, kāpēc ķermenis reaģē tā un ne citādi. Visu grāmatās neuzrakstīsi, tāpēc tikpat svarīgi kā zināšanas ir iespēja bērnam ar kādu izrunāties, nepalikt vientuļam un nesaprastam.
Ažiotāžā par “Tur lejā” pamanīju, ka visi, kuri ir pret šo grāmatu (pat nenoskaidrojot, kam tā vispār ir domāta), īpaši izvēlas un citē konkrētas grāmatas fragmentus un mērķtiecīgi izvēlas vārdus, piemēram, masturbācija, klitors un tālāk. Kāpēc Latvijā tik daudzus cilvēkus satrauc saruna par cilvēka intīmajām ķermeņa vietām un tas, ka šīm ķermeņa daļām ir dots arī nosaukums? Nesaukt, nerakstīt, nedomāt par to? Labi, es dzirdu iebildi - kāpēc tas jāraksta grāmatā bērniem? Nemācēšu teikt izdevēju vietā, bet, manuprāt, tā nav grāmata, ko iedot bērnam vienkārši lasīt bez jebkāda pieaugušā atbalsta. Un te ir skaidra atbilde. Tā ir grāmata, kas vedina uz sarunu, piemēram, lai runātu par to, kas ir un kas nav pieņemams, teiksim tā, patīkamu sajūtu radīšanā pašam sev. Minēšu piemēru. Kādā bērnudārzā audzinātāja bija ļoti satraukusies, ka puikas pusdienlaika diendusā masturbē. Viņa bija šokā par to un runāja ar visiem vecākiem, lūdzot vecākus aizliegt bērniem to darīt (vienam konkrētam puikam, kura mamma man šo stāstu atstāstīja, tika ieteikts doties pie psihiatra). Reaģēja katrs vecāks citādi, nianses es nezinu. Ja man būtu bijusi nupat izdotā grāmata, es to ieteiktu paziņai, lai runātos ar saviem bērniem, izskaidrotu, kāpēc tā notiek, un sarunu turpinātu arī par to, ka publiskās vietās to nevajadzētu darīt. Pieļauju, ka daudzi sašutīs par to, ko rakstu. Labi, tad es gribu zināt, kā aizliegumi un kaunināšana šādā situācijā strādā…
Nepamanīta ir grāmatas daļa par to, ka tev kā bērnam ir tiesības teikt nē citiem, tostarp pieaugušajiem, ja viņi dara kaut ko tev nepieņemamu. “Ko teikt, ja gribi, lai pārtrauc?” - ar vizuāli skaidriem “nē”, “stop” un “izbeidz”. Saruna par “nē”, kas ir ļoti aktuāla, ņemot vērā vardarbības apmērus pret bērniem Latvijā, nav iespējama, ja mēs ar bērniem nerunājam par viņiem pašiem būtiskām lietām, tostarp ķermeni.
Bet tagad par jautājumu, kam ir izdevīgi sagrozīt grāmatas izdošanas mērķi. Jau ilgāku laiku sekoju līdzi dažādām interesantām aktualitātēm saistībā ar, teiksim tā, dzimtes jautājumiem. Neiedziļinoties šajā problemātikā sīkāk, var teikt, ka ir acīmredzama sakarība starp noteiktu ideoloģiju pārstāvošiem politiķiem un viņus atbalstošiem sabiedriski aktīviem cilvēkiem, kuri apzināti meklē ikkatru grāmatu, attēlu, materiālu, kur, kā šajā situācijā, būs saistība ar seksualitātes jautājumiem. Mūsu valstī ir izteiksmes brīvība, un tāpēc tas ir ļoti labi, ka cilvēki izsaka viedokli, šajā gadījumā par “Tur lejā” (grāmatnīcā, starp citu, sacīja, ka pirms skandāla labi pirka, tagad pērk vēl labāk), tomēr - kāpēc melot? Melot par to, ka grāmata izdota speciāli bērnudārziem, lai audzinātājas ar to strādātu tur un bērniem “sapotētu dženderisma idejas”, ka grāmata jau ceļo uz skolu bibliotēkām un ka to gluži vai katram vecākam tagad metīs pakaļ un spiedīs lasīt bērniem! Noteikti nē. Par vecāku atbildību un saprātu jau minēju, tagad aicinu ikvienu saprast, ka audzinātāji bērnudārzos un pedagogi skolās nav muļķi un nav marionetes, kuriem iedos kādu grāmatu un viņi, neko nedomājot, sāks to izmantot stundās. Tā tas nenotiek. Kāpēc tas ir izdevīgi? Manuprāt, tas pat nebūtu jāpaskaidro - lai celtu savu politisko kapitālu uz šādas, jā, ar seksualitāti saistītas tēmas, jo to ir ļoti viegli izdarīt. Vajadzīgs tikai tiktoks. Daudz vieglāk nekā mērķtiecīgi strādāt ar jauniešiem, mazinot vardarbību, mazinot aborta riskus nepilngadīgām meitenēm.
