Tāpat kā toreiz 1919. gadā, arī mūsdienās valsts drošība ir atkarīga no to pilsoņu skaita, kas ir gatavi šaut nost sliktos. Nu tā, ka pavisam beigti. Ja 1919. gadā vairāk būtu tādu pilsoņu, kas gatavi uz ežiņas galvu likt, nevis šaut nost krievus, vāciešus un visus pārējos bermontus, kas nu tur vēl nāca pakaļ Rīgas labumiem, šodien mēs nedzīvotu brīvā un pārtikušā Latvijā.
Jā, droši vien pie noteiktiem apstākļiem mēs varētu būt vēl bagātāki, vēl laimīgāki. Taču ir jānovērtē, ka Latvija atrodas labklājības valstu topa četrdesmitniekā un šobrīd vairumam ļaužu dzīves lielākais notikums nav pārvākšanās uz citu krūmu vai lielāku kasti, kā tas ir otrā simta valstīs.
Kāds tam sakars ar Zemessardzi? Tāds, ka tādas Latvijas, kādu esam mantojuši, nebūtu, ja toreiz cilvēki par to nebūtu cīnījušies. Un arī mūsdienās ir ne mazāk svarīgi, lai Latviju kāds gribētu. Lai gribētu tik ļoti, ka vajadzības gadījumā būtu ar mieru nevis sacerēt dzejoļus jaunajai ļaunajai varai vai audzēt sivēnus tās barošanai, bet šautu ļauno varu nost. Nevis liktu pie sienas migrantu bildes ar parakstu ‒ mēs arī tā darītu ‒ un pamestu valsti svešinieku varā, bet teiktu, ka mēs tā nekad nedarītu.
Pirms gadiem pieciem sešiem armijas kapelāni visādos svinīgos aktos ar un bez svecēm jaunajiem zemessargiem vēl stāstīja par dzīvības ziedošanu dzimtenei. Tagad retāk - tikai piemiņas pasākumos kritušajiem. Laikam sapratuši, ka tā bijusi kļūda. Tā nevajag runāt ne ar profesionāliem karavīriem, ne arī zemessargiem. Kāda jēga būtu no armijas, kurā visi par to vien domātu kā ežiņu. Nē, uz ežiņas būs jāguļ sliktajiem. Tiem, kuri te nāks, lai ar varu vai viltu noteiktu savus likumus un dienaskārtību.
Pat gana izglītotus ļaudis esmu dzirdējis spriežam, ka no Latvijas armijas nav nekādas jēgas. Ka ar vareniem atomieročiem Kremlis kara iznākumu te izšķirs stundu laikā. Nu, nē! Esmu iepazinies ar argumentiem, un tie šķiet pārliecinoši. Kuram iebrucējam vajadzīgas milzīgas piesārņotas un neapdzīvotas platības? Savukārt, ja varenie atomieroči neatlido, okupantam jārēķinās ar lēnu un kašķīgu virzību iekšzemē, kā arī neuzticamu civiliedzīvotāju pūli. Jo bīstamāk iebrucējam, ja iedzīvotāji iesaistās partizānu karā, un arī tāds scenārijs tiek aplūkots valsts aizsardzības koncepcijā. Turklāt modernajā mūsdienu karadarbībā, kas daudzviet pasaulē turpinās joprojām, izmantoti tiek visnotaļ klasiski ieroči.
Par karošanu varu spriest galvenokārt no tām zināšanām, ko esmu ieguvis kā zemessargs.
Ir dažādi ieroči, ar kuriem mērķī vai ienaidniekā var uztaisīt dažāda lieluma caurumus.
Ar triecienšauteni G36 pretiniekā var izveidot 5,56 milimetru caurumu. Ar smago ložmetēju “Browning” divreiz lielāku ‒ 12,7 mm. Ja ar “Carl Gustav” granātmetēju uzbliež ‒ caurums ir pavisam liels - 84 mm. Vietā, kur lādiņš piezemējas, nekas daudz pāri nepaliek. Man ir radies iespaids, ka tie ir gana stipri ieroči, lai veiksmes gadījumā uz ežiņas gulētu sliktie, nevis es. Bet kara plānošana, protams, lai paliek komandieru un ģenerāļu ziņā. Esmu žurnālists, taču, ja Latvijai tas būs nepieciešams, iešu un šaušu, ar ko liks un uz ko liks. Un manā 19. Zemessardzes bataljonā ir visdažādāko profesiju ļaudis ar līdzīgiem apsvērumiem un motivāciju: inženieri, uzņēmēji, politiķi, lauksaimnieki, ārsti, sētnieki, pētnieki.
Vai zemessargu spēju un prasmju ziņā var pielīdzināt profesionālam karavīram? Domāju, ka ne. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka profesionāli karavīri ar kara lietām nodarbojas pilnu darbadienu, jo viņiem par to maksā algu. Savukārt zemessargi ar kara lietām nodarbojas no pamatdarba brīvajā laikā. Toties zemessargiem ir papildu motivācija, kas krīzes situācijā var būt ļoti nozīmīgs faktors.
Vai aptuveni viens procents iedzīvotāju, kas pašlaik miera laikā iesaistās Latvijas valsts aizsardzībā, ir pietiekami? Visticamāk, nē. Ja pienāks mobilizācijas pavēste, iesaistīsies vairāk, taču vismaz sākumā viņi ne nieka nesapratīs no visiem tiem verķiem, ar ko aprīkota Latvijas armija.
Arī dažādās sabiedriskās domas aptaujās parādās tāda ļaužu kategorija, kas “dosies ar ieročiem rokās aizstāvēt Latviju”, kad pienāks X stunda. Nu, nē! Kad pienāks tā stunda, viņi dienām un nedēļām ilgi mācīsies tos ieročus izjaukt un salikt, nevis kaut ko aizstāvēs. Pat tad, ja galvā būs uzvilkuši cepuri, kuras iekšpusē rakstīts “kaujas cepure”. Viņiem vispirms būs jāmācās, jo tā nav burvju cepure. Bet sākums droši vien ir izšķiroši svarīgs ikvienā karadarbībā.
No šāda viedokļa raugoties, obligātais militārais dienests, manuprāt, būtu jēdzīgāks risinājums valsts aizsardzībai. Ne velti lielais vairums valstu tieši tā risina rekrutēšanas problēmu. Tomēr, ja Latvijas aizsardzības resors šobrīd vēl eksperimentē ar brīvprātības ideju, vismaz traucēt nevajadzētu. Ir virkne sabiedrisko organizāciju, kas aktīvi iestājas pret aizsardzības mācību skolās, augstskolās. Kas vārdos aizsargā jaunus cilvēkus no saskarsmes ar militārismu un vardarbību, it kā ieroču prasme un kaujas iemaņas pašas par sevi būtu kas traumējošs. Patiesībā traumējoša var būt tikai nemācēšana - vienalga, kaujas laukā vai Purčika vārtrūmē. Tur ar laipniem vārdiem vai mezglu siešanas prasmi nebūs līdzēts.
Armija nereti cenšas par sevi radīt romantizētu priekšstatu, kaut gan praksē tur romantikas maz. Armija nosvilina tūkstošiem tonnu degvielas un izšauj gaisā tūkstošiem eiro. Jaunizcepti kaprāļi reizēm netiek galā paši ar sevi, bet paciest to nākas citiem. Reizēm ir ļoti auksti, reizēm ļoti karsti, reizēm smagi un no slodzes sāp visas malas. Reizēm liekas ‒ māte, mīļā, ko es te vispār daru. Un vēl taču nekāds X nav pienācis.
Tomēr ir viens militārs pieņēmums, kas iesaistīšanos Zemessardzē padara par ļoti loģisku un pašsaprotamu rīcību. To sauc par atturēšanu. Jo vairāk Latvijā būs kauties spējīgu un patriotiski noskaņotu cilvēku, jo lielāki būs agresora potenciālie zaudējumi un tēriņi mērķa sasniegšanai. Un, ja nu tomēr viņš brūk virsū, viņam būs lielāka iespēja norauties pa biksēm. Ja NATO sabiedrotie nāks palīgā kā franči un briti 1919. gadā, ļoti labi. Ja nenāks, tad kaut kā paši par savu valsti kausimies.
Pamatprincipos jau nekas daudz kopš pagājušā gadsimta sākuma nav mainījies, un Lāčplēša diena ir īstais brīdis par to padomāt katram Latvijas iedzīvotājam. Šodien jāizkar karogs, jāiededz svece un varbūt arī jāuzraksta pieteikums tuvākajam bataljonam. Karošanas pamati ir jāapgūst ikvienam, un Zemessardze šādu iespēju piedāvā.
Zemessardze ir lielākā un teritoriāli visplašāk pārstāvētā Nacionālo bruņoto spēku struktūra. Tā ir primārais instruments sabiedrības iesaistei valsts aizsardzībā, dodot iespēju Latvijas pilsoņiem un pilsonēm brīvprātīgi kalpot savai valstij, rūpējoties par tās aizsardzību.”
