Kad tūkstošiem svecīšu 11. novembrī iedegas Daugavmalā, mēs atceramies brīvības cīņu varoņus, kuri tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Atgādināsim, ka 1919. gada 11. novembrī, Bermontiādes laikā, Latvijas bruņotie spēki ar Rīgas līcī izvietoto franču un britu kuģu artilērijas atbalstu pēc gandrīz mēnesi ilgušām cīņām Pārdaugavā sakāva Bermonta-Avalova komandēto un fon der Golca atbalstīto Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju. Pārdomās par Lāčplēša dienu un šodienu ar “Neatkarīgās” lasītājiem dalās ģenerālis Raimonds Graube, NBS komandieris (1999–2003; 2010–2017), Valsts aizsardzības un patriotisma fonda “Namejs” valdes priekšsēdētājs.
Bet jau pirms tam, 1919. gada oktobrī, latviešu rakstnieks, laikraksta “Jaunākās Ziņas” literārās daļas redaktors un Tautas padomes loceklis Kārlis Skalbe Latvijas bruņoto spēku cīņu pret vāciešu un krievu veidoto Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju simboliski salīdzināja ar Andreja Pumpura eposā “Lāčplēsis” aprakstīto, arī Daugavas krastos notikušo Lāčplēša cīņu ar Melno bruņinieku, bet Latvijas bruņoto spēku karavīru cīņas varonību nodēvēja par “Lāčplēša garu”.
Pēc gada - 11. novembra parādē - Esplanādē notika pirmā svinīgā Lāčplēša Kara ordeņu apbalvošanas ceremonija, un tajā Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste pasniedza ordeņus 288 ordeņa kavalieriem. 1928. gadā ordeņu pasniegšana beidzās, un Lāčplēša diena izvērtās par Latvijas armijas svētku dienu, ko svinēja visur, rīkojot koncertus, mielastus, svinības.
1930. gadu beigās svētkos sāka pieminēt karos veselību zaudējušos karavīrus, un 1935. gadā oficiālais nosaukums bija Armijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, kara invalīdu un Brīvības kara dalībnieku svētki. 1939. gada 11. novembrī notika pēdējā Lāčplēša dienas parāde, kurā vienlaikus atzīmēja arī Latvijas armijas 20. gadadienu.
Bet tas arī formāli bija viss, jo Molotova-Ribentropa pakts, ko noslēdza nacistiskā Vācija un Padomju savienība, sadalīja Austrumeiropu ietekmes sfērās, nododot Latviju, Igauniju un Somiju PSRS kontrolē. Nekādas Lāčplēša dienas vairs svinēt nevarēja. Šī tradīcija tika atjaunota tikai 1989. gadā, kad Latvijas Tautas fronte un LNNK 11. novembri pasludināja par atceres dienu. Latvijas PSR Augstākā Padome ar 1989. gada 10. novembra lēmumu šo dienu noteica par vēstures atceres dienu - Lāčplēša jeb Varoņu piemiņas dienu.
Latvijas teritorijā Lāčplēša dienu publiski atkal sāka atzīmēt 1988. gadā. Tad arī sākās svecīšu aizdedzināšanas tradīcija pie Rīgas pils mūra. Un 1988. gada 11. novembrī Rīgas pils Svētā Gara tornī aktieris un bijušais 5. Zemgales strēlnieku pulka strēlnieks Ēvalds Valters kopā ar rakstnieku Albertu Belu pirmo reizi padomju okupācijas laikā pacēla Latvijas sarkanbaltsarkano karogu.
Ko jums nozīmē Lāčplēša diena?
Pamatā šī diena ir atgādinājums par saknēm, tāpat kā fonda “Namejs” moto ir “Atceries savējos!”, tās ir tavas atmiņas, tava saistība ar saknēm un dziļākajiem pamatiem, ar kritušajiem karavīriem, kuri atdevuši savu dzīvību, lai mēs varētu brīvi dzīvot. Un tās nav standartfrāzes. Tie ir pamatīgas nozīmes vārdi. Mums ir jāgodina šie cilvēki, jāpiemin viņi kā uzvarētāji.
11. novembris nav nekāda bēdu un sēru diena. Tas, ka viņi krita par brīvu Latviju - tā ir uzvaras cena. Tieši par to šie karavīri jāgodina - nevis saldsērīgi jāpiemin. Saukšu to nevis par Lāčplēša, bet par Lāčplēšu dienu.
Vai militārpersonām šajā dienā būtu piemērots laiks, lai ietērptos svētku, parādes formās?
Tas ir diezgan sarežģīti. Ne visiem ir šīs svētku formas - nedz karavīriem, nedz zemessargiem, - viņu svētku drānas ir ikdienas lauku formas tērpi. To mēs patlaban redzam arī Ukrainā: karavīri - gandrīz neviens - tur nepucējas svētku formās, jo viņu biedri ir frontē, un viņi ar šo situāciju solidarizējas.
Bet es aicinu zemessargus savās darba vietās 11. novembrī ierasties zemessargu formastērpos, lai rādītu savu attieksmi pret drošību, pret brīvību. Tā ka tam nav nozīmes - obligāti būt parādes formā.
Daudzi nicīgi izsakās par valsti. Kā - tieši otrādi - vairot lepnumu pret to, vienotību, to aizstāvot?
To grūti izskaidrot. Esmu no tās paaudzes, kas bija barikādēs Atmodas laikā. Un jautājumus par vienotību cits citam neviens neuzdeva. Vairāk virmoja tāds nacionālā romantisma teiciens “Kaut pastalās, bet brīvi”. Cilvēki bija gatavi upurēt savu materiālo labklājību brīvības vārdā. Un tie nebija tukši vārdi. Mēs taču neko nezinājām: ar ko beigsies barikādes, vai gaidāmi kādi traģiski notikumi - tādi, kādi, piemēram, bija Tbilisi. Tādi, kas notika Lietuvā.
Toreiz bija vienotība un pārliecība. Tagad mums pietrūkst šīs pārliecības, spēka apziņas. Mēs taču neesam tik maziņi un perami, atceramies kaut vai leģendu par 300 spartiešiem. Nevajag, protams, visu idealizēt, bet iekšējai gara stiprībai ir jābūt.
Manuprāt, šis laiks ir tāds, kurā liktenis mums ir sūtījis pārbaudījumu. Tas saistāms arī ar Ukrainu. Tas ir mūsu noturības pārbaudījums. Redzam, ka pelēkā zona paliek mazāka. Paskatieties, kā papildinās zemessardze, daudzi savu atvaļinājumu vietā izvēlas doties uz Alūksni, lai gatavotos valsts aizsardzībai. Ir daudz izcilu piemēru, un es aicinātu būt mazāk pesimistiskiem. Jo esmu pārliecināts, ka mūsu spēks stiprināsies. Pretējā gadījumā tik nelielas tautas - kā mēs - var neizdzīvot. Grūtībās mēs esam vienotāki nekā labos laikos.
Vai karš Ukrainā ir mainījis mūsu patriotisma līmeni?
Tas ir parādījis realitāti: nepietiek iet tikai ar karodziņu - kas gan arī ir svarīgi, - ir svarīgi saprast, kas jādara katram konkrētam cilvēkam. Stāties zemessardzē, iesaistīties pašvaldību vai valsts līmeņa brīvprātīgos palīdzības darbos, pieteikties rezervē. Variantu ir daudz.
Taču daudzus cilvēkus biedē neziņa: ko es darīšu krīzē? Šajā jomā ir daudz ko darīt. Tāpēc ceru, ka jaunā valdība nopietni pieķersies šim jautājumam. Tas jau arī veidos ticību valstij, jo vienā brīdī tu sapratīsi: lai arī kā mēs definētu valsti, tu esi daļa no tās. Varbūt ne tik daudz par valsti jārunā, cik par pilsonisku sabiedrību. Tieši tā ir valsts pamatā. Tieši iesaistīšanās dažādos uzdevumos ir svarīga: vai tā ir civilā aizsardzība, vēlēšanas, jebkura pilsoniskā aktivitāte.
Jūs esat teicis tā: “Neapmierinātība ar ikdienu ir jānošķir no attieksmes pret valsti.” Joprojām esat tajās pašās domās?
Tā tam jābūt. Daudzi gan noniecina valsti. Protams, ir gadījumi, kad ir pamats kritizēt politisko pārvaldību un birokrātiju, bet tā vēl nav visa valsts. Valsts ir mūsu iespēja dzīvot, vēlēt, runāt latviski, dzīvot savā zemē, būt patriotam. Un izdarīt izvēles - kaut vai brīvprātīgi iestāties zemessardzē.
Ja gribam novērtēt mūsu brīvības, tad paskatieties, kas notiek Krievijā vai jebkurā citā autoritārā režīmā: tur pat nav atļauts izteikties. Demokrātija ir viena daļa no valsts esības pamatprincipiem. Un tas ir dīvains apgalvojums: mūsu valsts ir neizdevusies. Latvija attīstības ziņā ir 38. vietā pasaulē, bet mēs aizmirstam to, ka aiz mums vēl ir kādas 190 valstis. Protams, šie skaitļi nemazina politiskās neizdarības, nemazina kritikas nepieciešamību, tomēr jānovērtē tas, kas mums ir.
Jūs esat fonda “Namejs” valdes priekšsēdētājs. Kādas ir tā aktivitātes?
Ja “Nameju” zīmējam kā piramīdu, tās pašā augšā ir kritušo karavīru ģimenes, kurām palīdzam. Valsts izmaksā vienreizējās kompensācijas, ko paredz likums, bet gadu gaitā šīs ģimenes tiek tā kā aizmirstas. Un tad mēs tām palīdzam. Nodrošinām sociālās palīdzības paketi šīm ģimenēm.
Kopā ar skautu un gaidu organizāciju rīkojam vasaras nometnes mūsu misiju veterānu bērniem. Katru vasaru tie ir aptuveni 100 bērnu. Palīdzam ukraiņu karavīru bērniem. Pie mums pēc palīdzības griežas arī zemessargi, NBS veterāni, mēs apmaksājam ārsta konsultācijas, arī zāļu preparātus. Summas ne vienmēr ir lielas, jo mēs nevaram aizvietot visu valsts sociālās palīdzības sistēmu. Ar finansēm palīdz ziedotāji.
Un vēl gribu pateikt. Lai ir gaišs 11. novembris - Lāčplēša diena. Lai ar gaišumu pieminam varoņus, lai mēs noturam sevī pārliecību un iekšējo siltumu, domājot par varoņiem. Mums jāpriecājas par uzvaru, godinot tos, kuri mums to nodrošināja.
