Kad pagājušajā piektdienā Varšavā, pie Konstitucionālā tribunāla ēkas, ieradās policija, krasi saasinājās politiskā spriedze, kas izraisīja plašu reakciju, ko pamanīja arī citur pasaulē. Polijas premjerministra Donalda Tuska valdība jau ilgstoši atrodas konflikta situācijā ar valsts prezidentu Karolu Navrocki sakarā ar Konstitucionālā tribunāla darbību un tiesnešu iecelšanas kārtību. Nu konfrontācija izauga konkrētā pretstāvē.
Notiekošo Polijā analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un politologs, Latvijas Universitātes profesors Juris Rozenvalds.
“Kas notiek Polijā? Tur notiek politiska cīņa par Polijas nākotni,” teic Māris Andžāns. Cīnās Donalda Tuska politiskā koalīcija un Polijas nacionālkonservatīvā, labēji populistiskā politiskā partija (“Prawo i Sprawiedliwość”, PiS, “Likums un taisnīgums”), ko 2001. gadā dibināja dvīņubrāļi Lehs un Jaroslavs Kačinski. Esošais Polijas valsts prezidents ir nacionālkonservatīvo spēku atbalstītais Karols Navrockis, kurš amatā stājās 2025. gada augustā un cieši sadarbojas ar PiS, lai gan formāli ir bezpartejisks.
“Šī cīņa ir sena, un notikums ar Konstitucionālo tribunālu ir tikai viena lappuse šajā cīņā, viena nodaļa šajā biezajā grāmatā. 2023. gada vēlēšanās uzvarēja “Likums un taisnīgums”, taču valdību izveidot nespēja. To izdarīja Donalds Tusks. Nākamgad Polijā ir parlamenta vēlēšanas, un šis notikums ir daļa no priekšvēlēšanu cīņas. Tusks jau labu laiku ir mēģinājis depolitizēt mediju, tieslietu vidi, ierēdniecību,” turpina Andžāns, “un tas ir padevies ļoti grūti.”
Andžāns uzsver, ka Navrockis ir acīmredzami saistīts ar PiS un bloķē Tuska lēmumus, kur vien var. “Navrockis amatā būs vēl labu laiku - līdz 2030. gadam. Domāju, ka cīņas nebeigsies arī pēc nākamā gada parlamenta vēlēšanām. Cīņa par to, kāda būs Polija - nacionāli konservatīva vai centriska - neapstāsies.” Kas attiecas uz Krieviju un Putinu: tur nav nekādu domstarpību starp Tusku un Navrocki, uzskata Andžāns. Abi ir “pret”. “Nelielas atšķirības ir jautājumā par Ukrainu, jo ir atšķirtas diezgan nepatīkamas vēstures lappuses, kas skar Poliju un Ukrainu jautājumā par Otrā pasaules kara notikumiem,” teic Andžāns.
Atšķirības ir arī jautājumā par ES: Tusks savulaik bija ES padomes priekšsēdētājs, viņš šai savienībai ir vairāk atbalstošs. “Navrockis savukārt ir PiS līnijas piekritējs, proti, nav vajadzīga dziļāka integrācija, Polijai jābūt patstāvīgākai, neatkarīgākai no ES.”
Ko šis konflikts starp Tusku un Navrocki nozīmē Latvijai? Andžāns uzskata, ka Latvijai tas neko daudz nenozīmē. “Jāatceras, ka nevienas vēlēšanas nav vēstures beigas. Tuska vai Orbāna aiziešana no varas - tas ir process. Būs nākamās vēlēšanas, un lietas mainīsies. Svarīgākais ir tas, ka Polijas valdība ir stingri pret Krieviju, stingri atbalstoša Baltijai, Latvijā ir izvietoti poļu karavīri. Baltijas valstīm nav par Poliju tuvāka sabiedrotā,” turpina Andžāns. “Polijai ir viss: spēcīga pretgaisa aizsardzība, tanki, kaujas lidaparāti, milzīga armija. Pret Krieviju būtu asa rīcība jebkurā gadījumā.”
Andžāns uzskata, ka patlaban notiekošais Polijā ir demokrātisks process. “Ar varas līdzsvara meklējumiem jārēķinās, būs iekšējie ķīviņi, tie ir neizbēgami. Nevaram gaidīt skaistu saticību. Un Polijā iekšēji nav vienprātības. Ārpolitiski domstarpību ir maz. PiS ir nacionāli konservatīvi, ļaujot lielāku iejaukšanos ekonomikā, nodrošinot lielāku atbalstu mazāk nodrošinātām sabiedrības grupām un ciešāku saikni ar katoļu baznīcu. PiS ir pret abortiem, pret LGBT.”
Andžāns uzsver, ka situācija Polijā nav unikāla. “Līdzīgi bija Ungārijā. Nav teikts, ka nākamajās vēlēšanās būs citādi. Latvijā taču arī ir savas ideoloģiskās cīņas - kaut vai par to pašu Stambulas konvenciju. Tāpēc es pārlieku nedramatizētu to, kas notiek Polijā. Vai Latvijā notiktu strīds par to, kuri ir leģitīmi tiesneši, kuri - ne? Skaidrs, ka situācija būtu nepatīkama, bet tā ir demokrātija. Tas nav autoritārisms, kurā valda saticība un kurā viss notiek tā, kā to nosaka līderis.”
Andžāns piemin arī notiekošo pie Karaļaučiem: neapšaubāmi tās ir Krievijas provokācijas, kas var notikt arī pie mums. Vai mēs esam gana stipri, lai tām pretotos? “Viennozīmīgi - ne. Polijā ir milzīga, labi aprīkota armija, mums nav ne milzīga, ne labi aprīkota armija,” teic Andžāns, “mums nav ne nopietnu gaisa spēku, ne jūras spēku. Arī gatavība aizstāvēt Latvijas valsti ir zema: tikai 37% iedzīvotāju ir gatavi to darīt. Polijā tie ir 49%.”
“Novēroju to, ka poļi ir ārkārtīgi polarizēti,” iesāk Rozenvalds. “Tuska un Navrocka cīņa mazliet jau atgādina demokrātu un republikāņu spēkošanos Amerikā. Papildus ir samudžināta situācija ar Konstitucionālo tribunālu. Diez vai vajadzēja to visu risināt ar spēku, iesaistot policiju.”
Rozenvalds uzsver, ka šobrīd ir grūti saprast, kurā pusē taisnība, turklāt valdības rīcība nav “sterila”, bet no otras puses - Navrockis pilnīgi atklāti sabotē Tusku.
Rozenvalds uzskata, ka cīņa par Konstitucionālo tribunālu zināmā mērā ir cīņa par tiesisko ietvaru. “Amerikā viena no prezidenta prerogatīvām ir tiesības iecelt augstākās tiesas locekļus. No tā, kādus tiesnešus ieceļ prezidents, ir atkarīgs, kādi būs lēmumi. Amerikā ir šis trijstūris: izpildvara, likumdevējvara un tiesu vara. Līdzīgi, kā es saprotu, ir Polijā.”
Rozenvalds piebilst: “Kad Navrockis rīkoja konsultācijas augšminētā notikuma sakarā, pie viņa atnāca konsultēties tikai galēji labējā flanga partijas. Bet izrādās, ka ieradās arī viena no Tusku atbalstošajām partijām. Pirms tam gan Tusks paziņoja, ka nepiedalīsies sarunās. Tas parāda, ka centriskā koalīcija, kas patlaban ir pie varas, nemaz nav tik monolīta.”
“Šā Polijas notikuma tiešu ietekmi uz Latviju es neredzu,” turpina Rozenvalds, “turklāt neredzu, ka Latvijā būtu monolīta sabiedrība. Tā arī sadalās un strīdas - tāpat kā Polijā. Taču uzskatu, ka sabiedrība ir ieinteresēta neaizlaist nesaprašanos līdz atklātai konfrontācijai.”
