Uz jautājumu par to, kas notiktu, ja Ukraina zaudētu karu, prezidents Volodimirs Zelenskis norādīja, ka Ukraina karu nezaudē, bet atgādināja, ka tās zaudējumi nozīmē “cilvēku un laika” zaudēšanu, kā arī milzīgus upurus. Sekas, kas iestātos Ukrainas zaudējuma gadījumā, būtu neaptveramas. Par to runājam ar politologu Andi Kudoru un NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoru Jāni Sārtu.
Ar ko mums draud Ukrainas zaudējums karā? Andis Kudors skaidro: “Ja Ukraina zaudētu karā, tad pie mūsu un Krievijas robežām pieaugtu spriedze. Pa ja krievi tur plānotu vai neplānotu iebrukt, viņi noteikti vairotu šo spriedzi, dislocējot arvien vairāk militāro spēku pie robežām. Propaganda uzsvērtu, ka vislabākais ir draudzēties ar Krieviju, pērkot, piemēram, dabasgāzi. Vienlaikus notiktu biedēšana ar incidentiem, piedāvājot tādu kā bināru situāciju: vai nu tirgojamies, vai nu tūlīt sāksies karš.”
Krievijas uzvaras gadījumā notiktu pasaules kārtības maiņa, un mēs būtu liecinieki tam, kā nostiprinās autoritāro valstu (Krievijas, Ķīnas, Irānas) alianses, kā arī pastiprinās starptautisko tiesību normu sabrukums. Kudors tam piekrīt: “Ķīna būtu iedrošināta Taivānas jautājumā, okupējot Taivānu, pakļaujot to austrumu despotijas varai. Ar Maskavas uzvaru tiktu iedrošināti tie autoritatīvie līderi, kuriem ir kaut kādas reģionālās ambīcijas. Krievi jau sen kultivē domu, ka pasaule jāvada reģionālajiem centriem. Lavrovs par to sāka runāt jau ap 2009. gadu. Pēc 2014. gada, pēc Krimas nelikumīgās aneksijas, krievi sāka runāt par “Jaltas 2” ideju: lielajiem spēlētājiem jāapsēžas pie galda, lai lemtu par pasaules jauno kārtību. Krievu izpratne par jauno kārtību: viņi kontrolē kaimiņvalstis.”
Kudors nešaubās, ka šādā gadījumā spriedze Eiropā pieaugtu, balstoties uz Krievijas ambīcijām. Zaudējums karā ukraiņiem nozīmētu valsts likvidēšanu. “Krievu propagandisti gan ir sarunājuši, ka tā ir viena tauta - krievi un ukraiņi, kas, protams, nav patiesība,” teic Kudors, “bet krievu uzvaras gadījumā viņi būtu gatavi atstāt dažas ukraiņu skolas, folkloras pulciņus, bet kopumā notiktu totāla rusifikācija. Pilnīga pakļaušana! Un tad vajadzētu satrūkties baltkrieviem. Ja krievi sev pievienotu Ukrainu, kādā jēgā tad vēl eksistētu Baltkrievija?”
Kudors atgādina, ka Maskavas patriarhs Kirils tagad runā par “svēto rusi” (svēto krievzemi), pirms tam viņš runāja par “krievu pasauli”. “Viņa doma ir tāda: ukraiņiem, krieviem un baltkrieviem jābūt zem viena karoga, tas ir, zem Maskavas karoga. Krievi, protams, kontrolē Baltkrieviju jau tagad, bet pēc Lukašenko krievi būtu gatavi pārņemt Baltkrieviju pilnībā. Tā ir krievu impēriskā doma. Bet es neticu, ka Ukraina karā varētu zaudēt: tā izrādījās tik ciets rieksts, ka krievi lauž zobus,” uzskata Kudors.
Viņš atgādina, ka, iespējams, notiks trīspusējas sarunas - Ķīna, Krievija un ASV, un šajās sarunās Ukraina nebūšot galvenais jautājums. “Tam var ticēt, jo runa būšot par tirdzniecību, par kodolatbruņošanos. Tomēr pēdējās nedēļās Tramps ir intensificējis Ukrainas jautājumu, atklāti palīdzēdams Putinam, iepērkot dīzeļdegvielu. Tā ir klaja nostāšanās Krievijas pusē. Turklāt Tramps ir pateicis, ka Krievija normāli uzvedas karā pret Ukrainu. Nu, tas ir absurdi. Vēl absurdāk ir pateikt, ka Zelenskis nav gribējis pārtraukt karu. Kārtējo reizi Tramps ir paziņojis, ka tuvojas kara noslēgums Ukrainā un ka viņš to visu atrisinās.”
“Ja Ukraina zaudētu karu, tas nozīmētu mūsu drošības situācijas strauju pasliktināšanos,” atklāts ir Jānis Sārts. Tā būtu cilvēku un valsts iznīcināšana, valsts neatkarības, suverenitātes un milzīga skaita iedzīvotāju zaudēšana (tai skaitā okupācija, piespiedu deportācijas un bēgļu krīze). Tās būtu arī ģeopolitiskas sekas Eiropā: ja Krievijai izdotos iekarot Ukrainu vai tās daļas (piemēram, Dienvidukrainu un ostas), paaugstinātos draudi citām reģiona valstīm, tostarp Gruzijai, Kazahstānai un, protams, arī Baltijas valstīm.
Kara zaudējums būtu Ukrainas valstiskuma beigas: Krievija likvidētu Ukrainas suverenitāti, izveidojot Maskavai pilnībā pakļautu marionešu režīmu vai pilnībā anektējot atlikušās teritorijas. Neizbēgama būtu humānā katastrofa un represijas: okupētajās teritorijās sāktos masveida “filtrācijas” nometnes, politiskās slepkavības, inteliģences un nacionāli noskaņoto iedzīvotāju represijas. Pāri valstij veltos bēgļu vilnis: vēl aptuveni 10 līdz 15 miljoni ukraiņu pamestu valsti, izraisot nepieredzētu migrācijas krīzi Eiropas Savienībā.
“Zaudēt karu - tas ir ļoti vispārīgs teiciens,” turpina Sārts, “bet visas nianses un formas ir svarīgas. Pieņemot, ka ukraiņi zaudētu ļoti lielu teritoriju, viņi arī zaudētu spēju noteikt savus politiskos procesus, un Krievijas militārā sistēma nekļūtu citādāka. Tā turpinātos ar visu to, ko tā ir sabūvējusi šobrīd, turpinot eskalāciju.”
Atcerēsimies, ka ASV prezidents Tramps ir izbeidzis sešus vai sešpadsmit karus. “Astoņus,” pielabo Sārts. Vai ir cerības, ka ASV prezidents beidzot varētu arī kaut ko loģisku pateikt un uzsākt, runājot par kara izbeigšanu Ukrainā? “Joprojām esmu skeptisks, ka esošie sarunu procesi varētu kaut ko mainīt kara gaitā,” teic Sārts. “ASV vairs nemaksā par Ukrainas spēju aizsargāties, bet tas, ko viņi dara: viņi dalās ar izlūkinformāciju un par maksu dod pieeju “Starlink” spējām. Amerikāņi arī pārdod savu ekipējumu, ko eiropieši pērk un nodod ukraiņiem. Līdz ar to spēja ietekmēt Ukrainu ir sašaurinājusies, vienlaikus sankciju samazināšana varētu palīdzēt Krievijai. Vai tas novedīs pie kāda jēdzīga pamiera? Diez vai. Krievijas apetīte nav mazinājusies. Savukārt Ukraina nav tajā situācijā, kurā tā būtu gatava vai spiesta padoties. Tai joprojām ir iespēja cīnīties - par lielu cenu, protams. Tāpēc esmu skeptisks par to, kas pozitīvs varētu sanākt no pēdējā sarunu piegājiena.”
Sārts uzskata, ka spiediens uz Ukrainu no ASV puses eksistē, tomēr Ukraina nevar zaudēt karu, jo tā joprojām spēj aizsargāties - jā, ir lielāki zaudējumi, ir lielāki triecieni pa infrastruktūru, bet situācija Ukrainā fundamentāli var mainīties tikai tad, ja Eiropa pārtrauks Ukrainu atbalstīt. “Šobrīd Eiropa atbalsta Ukrainu gan ar ieročiem, gan ar finanšu līdzekļiem,” teic Sārts, “bez tā visa Ukraina nevarētu turpināt karot. Šobrīd Ukrainas nākotne ir cieši saistīta ar to, cik lielā mērā Eiropa turpinās atbalstīt Ukrainu.”
