Rīgas konference kopš 2006. gada ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām diskusiju platformām Ziemeļeiropā, kurā tiek apspriesti drošības un ārpolitikas jautājumi. Šogad konferencē pulcējās aptuveni 400 dalībnieku no vairāk nekā 40 valstīm. Konferencē varēja satikt ASV pastāvīgo pārstāvi NATO Metjū Dž. Vitakeru, Eiropas Parlamenta prezidenti Robertu Metsolu, Igaunijas ārlietu ministru Margusu Cahknu, kā arī leģendāro Kirilo Budanovu, kurš patlaban ir Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska biroja vadītājs.
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, uzrunājot konferences dalībniekus, teica: “Pasaule un starptautisko tiesību sistēma, kādu to pazinām līdz šim, vairs nepastāv. Tā ir realitāte, un mums tā jāpieņem. Taču veidojas kas jauns. Tagad topošā nākotnes kārtība nav kas tāds, ko novērot un uzraudzīt vien. Gluži pretēji - mēs varam un mums vajag to pašiem aktīvi veidot. Tiesa, tam ir nepieciešamas labas idejas, politiskā griba un sadarbība gan ar esošiem sabiedrotajiem, gan jaunu līdzīgi domājošu partneru piesaiste.”
Savukārt LR ārlietu ministre Baiba Braže uzsvēra, ka tieši Rīga ir vieta aktuālām diskusijām par koordinētām un mērķētām atbildēm uz ģeopolitiskajiem izaicinājumiem. Kādi ir šodienas izaicinājumi? Krievijas karš Ukrainā, Krievijas sadarbība ar Irānu un Ziemeļkoreju, un šo valstu saikne grauj starptautiskās tiesības un veicina globālo pārtikas un enerģētikas nedrošību. Īpaša uzmanība konferencē tika pievērsta tieši Ukrainai.
Māris Andžāns, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, piebilda, ka uzmanību piesaistījis tieši Budanovs. “Viņš ne pirmo reizi ir Baltijā. Viņš ir leģendāra personība: Budanovs vadīja Ukrainas militāro izlūkošanu, piedalījās pārdrošās operācijās. Zelenskis Budanovu noņēma no amata. Krievija labprāt viņu redzētu viņsaulē, ir arī bijuši atentāti pret Budanovu. Tā loma, ko viņš pilda tagad - prezidenta kancelejas vadītājs - nav viņam domāta. Budanovs Ukrainā ir populārāks par Zelenski. Bet - kā mēdz teikt: turi draugus sev tuvu, nedraugus - vēl tuvāk… Skaidrs, ka uzvalks Budanovam nepiestāv.” Andžāns atceras, ka pirmā Rīgas konference tiešām notika 2006. gadā - vienlaikus ar NATO samitu - pirmo reizi bijušajā PSRS okupācijas teritorijā. Andžāns piebilst, ka 2006. gada samits bija visai tukšs, jo visiem šķita, ka Krievija būs normāla valsts.
Andžāns nav pārāk optimistisks par konferenci kā tādu: “Tā nenes nekādas milzu atklāsmes. Neesam arī nekāda dronu lielvalsts. Bet Budanova klātbūtne iedvesmoja.”
Budanovs novēlēja mums izmantot Ukrainas pieredzi, kas iegūta kaujas laukā, izlejot asinis, un pielietot to savā labā. “Nevajag pieļaut kļūdas - mācieties no mūsu pieredzes, jo jūsu pašu kļūdas var izrādīties jums liktenīgas,” teica Budanovs.
Eiroparlamenta deputāts Rihards Kols atzina, ka viena no Rīgas konferences paneļdiskusijām, kurā viņš piedalījās, bijusi interesanta. Diskusijas pieteikums - “Kā Krievija ir mainījusies kara ietekmē?”.
“Mans galvenais vēstījums bija par to, ka mūsu reģions nekad nav dzīvojis ilūzijās par to, kas ir Krievija. Un karš nav mainījis Krieviju,” teica Kols, “tas ir izgaismojis Krieviju. Varbūt šoreiz tas labāk redzams Eiropai, jo karš nav izveidojis jaunu Krieviju. Eiropas cilvēki nereti pēta, kā tad Krievija tagad ir sociāli un ekonomiski mainījusies kara iespaidā. Bet jāatceras, ka Krievijā nav tradicionālais autoritārais režīms. Krievijas režīmu vada drošības dienesti. Var jau sapņot, ka Putins ir tas stingrais “džeks”, kas nācis no KGB un izveidojis savu impēriju. Viņš ir tikai “viens no”. Labi, ar titulu “cars”, bet šajās struktūrās ir tādi “džeki”, no kā pats Putins raustās.”
Kols atzīmē, ka pēdējos 30 gadus drošības dienesti ir būvējuši Krieviju paši sev. Šo dienestu mērķis: novājināt opozīciju, veicināt karadarbību. Diskusijas moderators izvirzīja tēzi: karš beigsies, Krievija mainīsies. “Nē, Krievija nemainīsies, tās apdraudējums paliks. Un tad es citēju krievu rakstnieku Astafjevu: “Var pamodināt kādu, kurš guļ, bet nevar pamodināt kādu, kurš izliekas, ka guļ.” Iespējams, ka šis citāts nepatika pārējiem panelistiem,” ironizē Kols.
Viņš atgādina, ka Eiropā - kopš sabruka Padomju savienība un kopš Krievija iebruka Ukrainā, - dzīvo trīs miljoni krievu. “Vai mēs pa šiem gadiem esam redzējuši masveida demonstrācijas, iespaidīgus protestus pie Krievijas vēstniecībām? Esmu runājis ar tā dēvētajiem disidentiem: kāpēc jūs nepaužat protestus pret to, ko krievi dara Ukrainā?” retoriski vaicā Kols.
Raksturīgi, piebilst Kols, ka krievi savā karā pret Ukrainu lielākoties izmanto Krievijā dzīvojošās minoritātes. Burjati, inguši, dagestāņi… Mēs neredzam, ka Ukrainas frontē dominētu maskavieši vai Sanktpēterburgas iedzīvotāji. “Ja runājam par Rietumu sankcijām, to mērķis nav izsaukt sacelšanos Krievijā. Jā, ekonomiskā un sociālā situācija Krievijā ir drausmīga, bet to varbūt sajūt tie, kuri joprojām dzīvo komfortā Maskavā un Sanktpēterburgā. Pēkšņi ir komforta samazinājums! Tagad būšu režīma pretinieks un došos uz Eiropu. Visā pārējā Krievijā komforta līmenis ir tik zems, ka viņiem kaut kādas nenozīmīgas izmaiņas neko nenozīmēs,” skaidro Kols.
Krievijas absolūtais vairākums dzīvo informācijas vakuumā, ir absolūti degradēti. Tuvinieki ir gatavi akceptēt sava dēla (vīra, brāļa) došanos uz karu Ukrainā, jo viņa bojāejas gadījumā “es dabūšu kompensāciju, lai nopirktu veļasmašīnu”. “Par šādu situāciju esam mēģinājuši atvērt acis plašākai Rietumu sabiedrībai,” teic Kols, “tāpēc ir jābūvē tāda drošības arhitektūra, pieņemot ļaunāko par Krieviju. Tāpēc neredzu nekādus iemeslus, lai Rietumi apstātos.”
Kols atgādina, ka pie mums lido droni, bet mēs baidāmies šīs akcijas definēt kā terorisma aktus. “Ak, tas ir hibrīdapdraudējums! - apgalvo eksperti. Bet tad es palūdzu, lai starptautiskajās tiesībās kāds man parāda šādu apzīmējumu. Tāda nav. Ik reizi, kad nereaģējam uz šādiem hibrīduzbrukumiem, mēs parādām savu vājuma pazīmi,” saka Kols, “bet mums ir jāpieņem izšķirīgi lēmumi. Kur aiziet nauda, kas tiek ieskaitīta aizsardzības budžetā?”
Viņš uzsver, ka šādas konferences pienesums varētu būt stimuls investīciju piesaistei. “Mēs robežojamies ar agresorvalsti, bet tā nav mūsu izvēle. Esmu piedalījies šajā konferencē, lai provocētu domāšanu, nevis lai atgremotu to, ka Krievija ir drauds un tā tālāk. Bet vai mums ir viss nepieciešamais komplekss, lai drošības dienestiem pateiktu, ka mēs esam gatavi atbilstoši un proporcionāli reaģēt?” Bet kopumā Kols uzskata, ka šāda konference ir vajadzīga, jo tajā piedalās vadoši pasaules eksperti. “Nevajag domāt, ka pēc konferences būs izmaiņas par 180 grādiem, bet mēs varam mainīt domāšanas veidu, pieeju aizsardzības jautājumiem,” spriež Kols. Taču vismaz pagaidām mūsu ritms ir pakārtots vēlēšanu cikliem, un uz tiem daudzi skatās kā uz gaišāku nākotni.
